“Vai jūs esiet ievērojuši, ka mūsu sabiedrībā par atbalstu tiek uzskatīts arī tas, kas kategoriski tam neatbilst un var pat nodarīt kaitējumu?” “Viss būs labi,” “nepārdzīvo,” “tas nav pasaules gals,” ”es taču teicu” – tas nav nekāds atbalsts, – tā savā blogā raksta dūla un mātes atbalsta speciāliste Marina Zorina.
“Ja jūs atrodieties kopā ar kādu, kurš jūs pieņem pilnībā līdz galam – tā ir terapija. Un notiek izārstēšanās. ”
Ticiet man, kad cilvēkam ir patiešām ir smagi, kad viņš ir saskāries ar nopietniem pārdzīvojumiem, bēdām vai traumu, vismazāk viņš grib dzirdēt visas šīs bezjēdzīgās un banālās frāzes: dežūrlīdzjūtības, bezjēdzīgus padomus un tukšus solījumus. Tas izraisa vienīgi un tikai aizkaitinājumu, pilnīgas vientulības sajūtu un totālu nesaprašanos.
Labi, ja cilvēks, kurš pārdzīvo savas bēdas, var vērsties pēc palīdzības pie speciālista. Taču tas ne vienmēr ir viegli pieejams. Un pēc Ķīnā veiktajiem pētījumiem, izrādījies, ka vairums cilvēku, kuri atrodas sarežģītā dzīves situācijā vai cieš no depresijas izvēlas griezties pēc palīdzības pie draugiem ( 78.7%) un tuviniekiem ( 75.6%).
Tāpēc ir tik svarīgi mācēt patiešām atbalstīt savus tuviniekus! Diemžēl, universāls formulas, kas derētu katram gadījumam nav. Taču ir lietas, kuras tiešām nevajag darīt, jo tās NEpalīdz un NAV nekāds atbalsts.
Tukši solījumi
“Viss būs labi”, “viss nokārtosies”, “dzīve obligāti sakārtosies” – tie ir tukši solījumi. Jūs nevarat droši zināt, kas jūs sagaida nākotnē ( protams, ja jūs neesat ekstrasenss), bet šādā formulējumā jūs vēl uzsveriet, cik tagad viss ir slikti. ( jo labi taču, ja tas vispār būs un vēl tālā nākotnē).
Ja jūs neziniet, ko teikt, – klusējiet, esiet blakus un apskaujiet. Jūs brīnīsieties bet viens no efektīvākajiem atbalsta paņēmieniem ir silti, draudzīgi apskāvieni un vienkārši līdzjūtības vārdi ( “man ļoti žēl” vai “es tev tik ļoti jūtu līdzi.”)
Aizliegums paust emocijas
“neraudi”, “nevajag tā pārdzīvot”, “nomierinies”, “saņem sevi rokās” u.tt.
Ja jūs no tiesas gribat cilvēku atbalstīt, nevis vienkārši tikt no viņa vaļā, tad tieši jums vajadzēs palīdzēt izrādīt viņam emocijas, nevis tās apspiest. Visiem sen zināms, ka emociju apspiešana sagrauj mūs no iekšienes, pārvēršoties par slimībām un saindē mūsu dzīvi.
Ikvienam cilvēkam ir tiesības sērot, dusmoties, just aizvainojumu. Draugu un tuvinieku palīdzību mēs nemeklējam, kad gribam izskatīties pieauguši, gudri un stipri, bet gan tad, kad vienkārši gribam pabūt tādi, kādi mēs esam, neko no sevis netēlojot.
Tāpēc, ja jūs gribiet atbalstīt vai mierināt kādu – dodiet viņam iespēju pastāstīt par saviem pārdzīvojumiem.
Citu problēmu nenovērtēšana
“tas nav šādu asaru vērts”, “tas nav pasaules gals”, “būtībā, nekas taču nav noticis”, “to var pārdzīvot” u.tt.
Ja jūs nesaprotiet otra cilvēka sajūtas, nesaprotiet kā pārdzīvo viņš, tas nenozīmē, ka viņš necieš. Un pat tas, ka “Āfrikā bērni cieš badu” vai “citiem ir vēl ļaunāk” nepadara viņa ciešanas vieglākas.
Taču visbriesmīgākais ir tas, ka šāda nenovērtēšana nodara reālu kaitējumu. Cilvēks pārstāj just sevi kā jums vajadzīgu, jūtas lieks, nesaprasts, zaudē spēju uzticēties. Starp citu, psihologi uzskata otra nenovērtēšanu par emocionālās vardarbības sastāvdaļu.
Bezjēdzīgi padomi
Tas taču ir acīm redzami, ka ikvienam cilvēkam, kuram ir problēma, pirmkārt vajag izrunāties un lai viņu kāds uzklausa. Nevis saņemt gudru padomu, vai noklausīties pamācošu morāli. Viņam vajag ļaut izteikt vārdos to, ko viņš jūt.
Un neaizmirstiet, ka padomi der tieši tiem , kas tos dot, un nav fakts, ka tie derēs tiem, kas tos saņem. Ļaunākajā gadījumā tie pat var kaitēt.
Un padomi pagātnes formā ( “vajadzēja darīt tā”) ir pats bezjēdzīgākais, ko vispār var pateikt. Viss taču jau ir noticis. Pagātni izmainīt nevar un vēsturei nav vēlamās izteiksmes.
Vērtējošie komentāri
“Vajadzēja domāt agrāk”, “es tevi brīdināju”, “viss taču bija skaidrs jau pašā sākumā”, “nevajag būt tik naivai” u.tt.
Man šķiet, ka šeit pat komentāri ir lieki. Skaidri redzams, ka šis nav nekāds atbalsts. Tā ir banāla pašapliecināšanās uz vājākā un ievainojamākā cilvēka( jo viņam tieši tagad ir slikti un viņš pārdzīvo) sāpju rēķina.
Izvairieties vērtēt cilvēka uzvedību, kurš ir nonācis sarežģītā dzīves situācijā. Jūs neesiet viņa vietā un tāpēc nevariet zināt, kā viņš patiesībā jūtas un ari no malas jums tas nav redzams labāk. Labākais , ko jūs varat darīt – izrādīt simpātijas un atbalstu – tas dos cilvēkam reālu palīdzību tikt galā ar savu bēdu.
P.S.: Labākais veids atbalstīt tuvu draug vai radinieku – vienkārši būt blakus, uzmanīgi uzklausīt un saudzīgi un silti apskaut. Nevērtēt un nenoniecināt, nepārtraukt ar saviem komentāriem, nepārnest uz viņu savas projekcijas, aizdomas un secinājumus ar padomiem.
Viss kas ir vajadzīgs, tā ir dzīva piedalīšanās, sirsnīga līdzjūtība un dvēseles siltums. Iespēja izteikt savas sajūtas, emocijas , pārdzīvojumus. Un reāla, konkrēta palīdzība ( pasēdēt ar bērniem, savākt naudu, uztaisīt ēst), nevis abstrakti piedāvājumi.
“Labākais veids kā izdziedēt cilvēku ir cieši viņu apskaut.”
[…] Ko nekad nedrīkst teikt cilvēkiem, kad viņiem ir slikti: 5 mierinājuma izgāšanās kļūdas […]