Piecas bērnības psiholoģiskās traumas, kuras nedrīkst ignorēt

Viņi tevi pameta un nemaz neaudzināja, atstājot tevi bez uzraudzības un bez ierobežojumiem.

Kā tas izskatās dzīvē: varbūt tavi vecāki gandrīz vienmēr bija darbā un bieži atstāja tevi ar auklīti. Brīvajā laikā mājās viņi nekad ar tevi nespēlējās. Parasti tu atradies citā telpā vai vienkārši skatījies televizoru, lai viņus netraucētu. Tu īsti nezināji, kas viņi tev bija: vecāki vai draugi. Jūs bijāt gluži kā istabas biedri. Tu varēji darīt visu, ko vēlies, lai tikai neradītu viņiem problēmas.

Tu biji atstāts emocionālā novārtā.

Kā tas izskatās dzīvē: viņi par tevi nerūpējās, neatbalstīja, nemotivēja, bet tikai kontrolēja. Tev neļāva raudāt, varbūt viņi teica: “Tu esi pārāk jūtīgs.” Tev neļāva izjust emocijas, it īpaši negatīvas emocijas, tev vienmēr vajadzēja izrādīt apmierinātību ar visu. Vecāki atstāja tavu izglītību skolas ziņā, pat nepārbaudot tavus mājas darbus. Tev nebija iespējas būt neatkarīgam, jo ​tavi vecāki nevēlējās palikt vieni vai domāja, ka viņi tevi šādi aizsargā. Viņi bija ļoti stingri. Tu bieži juties vainīgs un parādā viņiem.

LASI VĒL: 15 lietas no bērnības. Ja tu atceries Nr. 14, tad tev noteikti ir vairāk par 20 gadiem!

Tevi aizskāra ar vārdiem.

Kā tas izskatās dzīvē: tevi apsaukāja, it īpaši, ja tu pieļāvi kļūdas vai apbēdināji savus vecākus. Tu biji vai nu pārāk tievs, vai resns, vai vienkārši pieļāvi kļūdas. Tevi varēja pazemot pat citu cilvēku priekšā. Varbūt, ja tavi vecāki izšķīrās, tad viņi tevi varēja salīdzināt ar otru.

Lieta tāda, ka mūsu iekšējais bērns tik drīz nekur nepazūd, kad mēs kļūstam pieauguši. Viņš vienmēr ir mūsos, mūsu iekšienē, un reaģē uz visu tā pat kā agrāk, kad rodas līdzīgas situācijas. Un tas noved pie tā, ka mēs cenšamies izpatikt citiem vai kļūstam agresīvi, mums ir nestabilas attiecības, problēmas ar uzticēšanos, dažādas atkarības, problēmas ar pašnovērtējumu. Tas viss mums traucē gūt panākumus.