Izsalkušais vecītis un viņa paēdusī ģimene

Mans mentors – ārsts ar 30 gadu stāžu, nedaudz padomājis, uzdod jautājumu:

– Vectētiņ, kad un ko tu pēdējo reizi ēdi?

– Nu, re ku, tēju dzēra…– atbildēja vīrietis, pakasot apaļo vēderu un pēc tam pagriezās pret sievieti.

– Mēs viņu barojam, viņš īsti neēd. Kas par jautājumiem? Mēs esam cienījama ģimene! – sievietes balsī bija saklausāma neapmierinātība.

Ģīboņa pazīmes bija acīmredzamas – vecītis netika pienācīgi barots. Un spriežot pēc visām pārējām pazīmēm, viņš vispār netika apkopts. Pavisam drīz vecīti aiznesa uz mašīnu, lai nogādātu slimnīcā. Vispār jau to nebija grūti izdarīt, jo vecīša svars bija kā pūkai.

LASI VĒL: Vīrietis aizveda savu tēvu uz pansionātu. Kad atgriezās mājās, piecus gadus vecais dēls uzdeva jautājumu, kura dēļ viņš palika uz pauzes

Jau mašīnā esot, kad feldšere lika pilināties sistēmu ar glikozi, es paskatījos uz vecīša seju, un mana sirds sāpīgi sažņaudzās. Viņa skatiens bija skumju un kaut kāda izmisuma pilns. Es paņēmu viņu pie rokas un piedāvāju pusdienās paņemto konfekti. “Paldies, meitiņ” – noteica vecītis un sāka savā bezzobainajā mutē košļāt konfekti.

Mājās no dežūras es atgriezos briesmīgā stāvoklī, ap sirdi bija tik smagi un grūti. Acis piepildījās asarām. Nav iespējams aizmirst izkaltušo, pussaliekušos, izsalkušo vecīti un viņa cienījamo, paēdušo sārtvaidžu ģimeni.

avots: vranya.net