Šobrīd satieku tieši tādas pašas meitenes, jaunietes un sievietes. Es viņās atkal redzu pati savu atspulgu un reiz piedzīvoto. Atceros, cik grūti bija tikt vaļā no šīs bērnību traumu bagāžas. Likās tik stulbi un dīvaini no tām tikt vaļā, šķita, ka tās vienkārši kaut kur jānoglabā un jānēsā līdzi.
Tāpat vien šo visu atstāt nevarēja! To visu vajadzēja kaut kā kompensēt – ar atvainošanos vai nožēlu (tā bija tik ļoti uzpūsta augstprātība). Tolaik tas bija visnotaļ nepatīkami, jo, lai izveidotu jaunu scenāriju, bija jātiek vaļā no vecā – bet kādam ir jābūt jaunajam? Kurš to zina? Kurš varēja man to iemācīt?
Tas bija visnozīmīgākais solis manā dzīvē. Vajadzēja pārtraukt ciešanas, saliekot visu pa plauktiņiem ar savu pagātni. Nepieciešams pārtraukt žēloties par tiem cilvēkiem, kas dāvāja man dzīvību. Bija jāpārtrauc būt par upuri. Bija jāpārtrauc visur ņemt līdzi savas sliktās atmiņas. Tam nepalīdzēja ne atvainošanās taktikas, ne psihoanalīze – es atkal un atkal atausu atmiņā visus nepatīkamos atgadījumus. Izrunāšanās un izraudāšanās sniedza tikai īslaicīgu atvieglojumu. Aizvainojuma pilnas vēstules atviegloja sajūtas, taču ar to vien nepietika.
LASI VĒL: Ko katrai Zodiaka zīmei ir jāpārtrauc darīt attiecībās
Kas kļuva par pagrieziena punktu? Hantera Boumonta grāmata “Skatīties uz dvēseli”. Šī grāmata ir uzrakstīta ļoti viegli saprotamā un vienkāršā valodā. Tajā aprakstītas visparastākās un saprotamākās lietas, par kurām es tolaik nemaz neaizdomājos. Par to, ko mums nepieciešams saskatīt savā mātē un tēvā… Mums viņos ir jāsaskata parasti mirstīgie cilvēki! Varētu šķist, ka mēs to nesaprotam. Ja mēs tiešām to saprastu, tad nekad nebūtu tik daudz no viņiem prasījuši.
Ieraudzīt savā mātē visparastāko cilvēku, nozīmē ieraudzīt ar skaidru skatu arī viņas dzīvi. Viņas likteni. Ne jau tādēļ, lai žēlotu, jo ar žēlošanu cilvēku var tikai pazemot. Tas nepieciešams, lai saprastu pašu galveno. Viņa man ir devusi visu, ko varēja dot. Vairāk viņai tolaik nav bijis. Lai arī kā viņa pati būtu vēlējusies man dot vairāk, viņai gluži vienkārši nebija. Vai tad var atdot to, kā nav? Vai tad māte var neatdot savam bērnam visu, kas viņai ir? Ja mēs paši atceramies savas attiecības ar bērniem – vienmēr cenšamies viņiem sniegt visu nepieciešamo. Mēs darām visu, kas ir mūsu spēkos. Mēs cenšamies darīt reizēm pat daudz vairāk nekā tiešām varam, jo ir kaut kādi iemesli, kādēļ nevaram izdarīt vēl un vēl vairāk.
Tāpat ir ar mūsu mammām un tētiem. Viņi ir auguši kara laikā vai pēc tā. Viņi ir piedzīvojuši un pārdzīvojuši visdažādākās kataklizmas. Arī viņus bieži vien nemaz neaudzināja un pameta novārtā. Reizēm viņus atdeva internātam vai izņēma ārā no nelabvēlīgām ģimenēm. Viņiem nācās pārraut saiti ar savām saknēm jeb ģimeni, ja jau valsts uzskatīja, ka viņu “saknes” esot bijušas nelabvēlīgas. Viņu vecāki ticēja komunismam, nevis Dievam. Tolaik arī viņi paši neieguva tik daudz mīlestības, kā gribētos. Viņi nesaņēma pašaizliedzīgu, patiesu un lielu mīlestību, kādu bija pelnījuši.
Kad viņi paši kļuva par vecākiem, vēlējās visu darīt citādi. Runāt par mīlestību ar saviem bērniem, jo viņiem par tādu nestāstīja. Sniegt viņiem stingru pamatu, jo pašiem tādu nesniedza. Apskaut, ja jau viņi paši netika apskauti…Viņi ieviesa izmaiņas, bet darīja to savu iespēju robežās. Kad mēs skatāmies uz viņiem, neņemot vērā to, kam viņi gājuši cauri, mēs neieraugām to izaugsmi un izmaiņas, ko viņi radījuši savu bērnu labā. Mēs nenovērtējam to, ka viņu dēļ mums tika sniegta dzīvība. Mēs nenovērtējam neko no tā, ko viņi mums ir devuši. Mēs tikai pieprasām, pieprasām un atkal pieprasām… Izjaucot tādā veidā mūsu attiecības.
Mūsu vecāki deva tik, cik varēja. Vairāk viņiem nebija. Mūsu uzdevums – pieņemt, ka ar to pietiek. Tikai pieņemot to mēs varam normalizēt savas un vecāku attiecības. Tikai un vienīgi apzinoties to. Tikai tad, kad mēs viņos saskatīsim cilvēkus.
Šādi jārīkojas ne tikai pret saviem vecākiem – pacentieties cilvēkus saskatīt arī savā vīrā, vīramātē, bērnos. Ja tā darīsiet, jums noteikti kādā brīdī paliks daudz labāk un vieglāk. Ja kaut nedaudz novērsīsieties no savām ciešanām, tad pamanīsiet, ka cieš visi, bet katrs to izrāda citādi.
LASI VĒL: Melo, un mēs viņiem ticam! 5 melu veidi, kādus izmanto daudzi vīrieši
Kataram cilvēkam ir savs stāsts, savas traumas un uzberztas tulznas. Bet tas noteikti neliedz mums būt laimīgiem. Laime pie mums atnāks brīdī, kad beigsim pagātnes negatīvos notikumus nēsāt sev līdzi kā bagāžu, un sāksim palīdzēt citiem, kuriem ir tik grūti kopā ar mums (un noteikti ir grūti arī bez mums).
Mīliet savus vecākus tādus, kādi viņi ir. Tieši tāda mīlestība spēj pavērt jaunus horizontus. Iegūsiet jaunu un laimīgu dzīvi, realizēsiet savas ģimeniskās, materiālās un pašattīstības iespējas. Galvenais – gūsiet mieru!
Noteikti dalieties arī ar citiem lasītājiem!
[…] LASI VĒL: Vecāki nav iedevuši tik, cik tu gribēji: beidziet vilkt sev līdzi pagātnes aizvainojums […]