Vienkārša ābolu sēklu, ķiršu vai аprikozes kauliņu, vai pat rūgto mandeļu pieminēšana bieži izraisa paniku vai dusmas.
Lieta tāda, ka viņos ir ciānkālijs. Sanāk, ka bažas ir attaisnots, vai ne?
Patiesībā tās ir baumas, kas uzrodas no nekurienes. Pietiek tikai ielikt GOOGLE vārdu „cianīds”, kopā ar kādu no šiem produktiem, un jūs redzēsiet daudzus rakstus, kur par šīm sēklām un riekstiem raksta briesmu lietas.
Tomēr vairākums autoru atzīst, ka priekš tam, lai saindētos, ir vajadzīgs milzum daudz kauliņiņu, sēklu, vai rūgto mandeļu.
Šādas bailes parādās zināšanu trūkuma dēļ.
Viela, kas satur ciankāliju, saucas amigdalīns.
Kas ir amigdalīns?
Tūkstošiem cilvēku ēd аprikožu kodolus, lai izārstētu vēzi. Viņi nemirst no saindēšanās ar cianīdu. Viņi atveseļojas bez negatīvām blaknēm. Viņi katru dienu vairākus mēnešus apēd desmitiem sēklu.
Tad kāpēc šie cilvēki nav saindējušies?
Amigdalīns sastāv no 4 molekulām. No tām divas — glikozes molekulas. Pārējās divas — cianīds un benzaldehīds.
Pēdējās 2 briesmīgās vielas, sāk darboties tikai vēža šūnās. Citos gadījumos viņas paliek аmigladīnā un izvadās no organisma.
Lieta tāda, ka vēža šūnām skābekļa vietā enerģijas iegūšanai nepieciešama cukura (glikozes) fermentācija .
Tādējādi vēža šūnas piesaista amigdalīnu, lai iegūtu glikozi, bet iet bojā, kad no šī savienojuma izdalās cianīds un benzaldehīds.
Glikoze – tā ir ēsma. Vēža šūnās ir fermenti, kuru nav veselās šūnās, beta – glukozidāzes.
Beta – glukozidāzes „atbloķē” amigdalīnu, tā ielaižot nāvējošus toksīnus vēža šūnās iekšā.
Šķir nākošo lapu un lasi turpinājumu
Kas tās par muļķībām? Jābūt ar kaut kādām prāta novirzēm, lai kam tādam ticētu.