Pārcelšanās uz citu pilsētu mums ar sievu nebija viegla. Bija daudz šķēršļu, kurus nācās pārvarēt. Pirmkārt, mēs nevarējām atrast normālu darbu ar labu atalgojumu, bet par dzīvokļa īri vajadzēja maksāt lielu naudu.
Tāpēc pirmos trīs mēnešus pēc pārcelšanās, dzīvokļa īre apēda pusi no visiem mūsu iekrājumiem.
LASI VĒL: Sieviete iedzēra vīnu, tāpēc atstāju savu auto stāvvietā. No rīta viņa atrada zīmīti
Ar lielām pūlēm es tomēr iekārtojos darbā, taču arī tās naudas mums nepietika un reizēm nācās pat badoties. Lai kaut kā labotu situāciju, es sāku piestrādāt celtniecībā.
Darbs nav viegls, taču izvēles nav un nākas rauties.
Jaunceltnē es piestrādāju pēc sava pamatdarba, reizēm arī brīvdienās.
Kāda no darbdienām es devos pusdienās uz ēdnīcu, kas atrodas netālu no jaunceltnes. Tur lēti un garšīgi baro.
Pie ēdnīcas ieejas sēdēja bezpajumtnieks – vīrietis un skaitīja savas kapeikas, bet zemē bija nolikta cepure. Taču garāmgājēji viņu neievēroja. Lai arī viņš izskatījās pieklājīgi, varēja noprast, ka viņam ir kaut kādas problēmas.
Paskatoties uz bezpajumtnieku , es iedomājos viņa vietā sevi un man kļuva viņa žēl. Es nolēmu uzaicināt vīrieti uz pusdienām ēdnīcā.
Bezpajumtnieks sākumā negribēja iet, jo viņu dzenot no turienes ārā, taču es teicu, lai par to nepārdzīvo.
Mēs paņēmām ēdienu un iekārtojāmies pie galdiņa pie loga. Vīrietis ēda tik ātri, ka es pat nepaspēju ievērot kā viņš visu bija jau apēdis.
Pēc pusdienām mēs aizpļāpājāmies. Bezpajumtnieks kļuva vaļsirdīgs un izstāstīja man savu bēdīgo stāstu.
Izrādījās, ka arī viņš reiz atbraucis uz šejieni piepelnīties. Ar darbu bijušas problēmas, alga neesot maksāta, pēdīgi vispār nozagti dokumenti. Bet tā kā viņš ir dzīvojis kopmītnēs, tad ātri nokļuvis uz ielas. Bet mājās atgriezties nesanāk, jo nav naudas atpakaļceļam un kauns arī no radiem.
Šķir nākošo lapu un lasi turpinājumu
[…] LASI VĒL: Visi gāja garām, bet es nolēmu uzsaukt bezpajumtniekam pusdienas. Viņš man atstāja zīmīti, k… […]