Pagatavošanas laiks:
- Ekstrakcija. Sēkliņas aplej ar naftas ķīmijas šķīdinātāju (visbiežāk heksāns). Internets var palīdzēt – jūs viegli varat uzzināt visas detaļas par šo indīgo narkotiku – šķīdinātāju. Neskatoties uz visām iztvaicēšanām – heksāns tāpat eļļā paliek.
- Rafinēšana. Visu noderīgo vielu iznīcināšana, kuru dēļ vispār ir vērts audzēt sēklas eļļai: lecitīns, hlorofils, vitamīns E un minerāli.
- Attīrīšana. Iedarbošanās ar sārmainu šķīdumu.
- Krāsas maiņa. Ar diatomīta zemi. Vai ūdens tvaiku vakuumā.
- Filtrēšana. Šeit eļļa zaudē karotīnu un citas noderīgo vielu paliekas.
- Dezodorēšana. Aromātisko vielu iznīcināšana ar ūdens tvaika izdzīšana vakuumā. Un to izlej pudelēs un sauc par eļļu. Nav pat jēgas pieminēt tirgotājus, kas ļauj šo “iesmērēt” tautai.
Tādas “attīrīšanās” procesā notiek taukskābju molekulu laušana un pārgriešana, kā rezultātā rodas molekulas-briesmiņi – trans-izomēru taukskābes jeb transtauki. Rafinētās eļļās atrodami 25 % transtauku! Šādas vielas dabā neeksistē! Tāpēc organisms nezina, kā ar tiem tikt galā, un nevar tos arī izvadīt. Gadu gaitā tie uzkrājas un rada lielas problēmas organisma īpašniekam: transtauki ir ārkārtīgi toksiski un rada tādas sekas kā stresu, aterosklerozi, išēmiju, sirds slimības, vēzi, hormonālos traucējumus (piemēram – aptaukošanos) utt.
Bet pēc tam mēs sakām – slimības ir palikušas jaunākas. Viss ir ļoti vienkārši! Kāpēc gan daudziem cilvēkiem nepatīk nerafinēto eļļu “smaka”? Diemžēl mēs esam atraduši no dabīgiem aromātiem. Ķīmiskie aromatizētāji ir pilnībā aizstājuši mums ierastās smaržas.
Tas ir briesmīgi. Tas ir kā no filmām par tehnogēno nākotni, kur zāles aromāts ir smaka, lietus smarža ir pelējums, bet saules gaisma – nestabils, kaitīgs apgaismojums.