Atvaļinājuma laikā Indijā es sapratu, ka visas vietējās sievietes dēvē vīrus par “tēvu” vai “saimnieku”. Kad es uzzināju šīs dīvainības iemeslu, es nolēmu, ka man nekad nebūs attiecību ar indiešu vīrieti.
Pirms pāris gadiem es atpūtos Indijā. Otrajā uzturēšanās dienā šajā valstī es pamanīju, ka vietējās sievietes ļoti savādi izturās pret vīriešiem. Dīvainība slēpjas tādā faktā, ka sievietes nesauc vīriešus pēc vārda, bet vienkārši sauc par “tēvu” vai, kas ir vēl interesantāk, par “saimnieku”. Uzzinājusi šīs parādības cēloni, es sapratu, ka nekad savā dzīvē neiesaistīšos attiecībās ar indiešu vīrieti.
LASI VĒL: Entomologs paskaidroja, kāpēc nedrīkst nogalināt mājas zirnekļus
Dīvainā kultūra, par kuru man pastāstīja gids. Gids norādīja uz vietējās kultūras dīvainībām. Tieši viņa man pastāstīja, ka Indijā neviens vīriešus nesauc vārdā – viņam tas ir liels pazemojums. Izrādās, ka pat pāros, kuri kopā dzīvo jau vairākus gadu desmitus, sieva nekad savu vīru nesauc vārdā, bet gan vienkārši saucot viņu par “saimnieku”. Arī bērni necenšas “pazemot” vecāku, tāpēc sauc viņu vienkārši par “tēvu”. Šajā valstī ir normāli, ka vīriešu uzmanību piesaista ar vienkāršu uzsaucienu “hey!”, kas viņu valodā izklausās kā “hey ho!” Ir vērts atzīmēt, ka šis noteikums attiecas uz absolūti visām Indijas sievietēm neatkarīgi no viņu piederības kastu grupai.
Kāpēc vīru nevajadzētu saukt vārda? Sākumā es domāju, ka vīrieša uzrunāšana pēc vārda ir necieņas izpausme (tieši šādi man to paskaidroja gids). Bet nedaudz vēlāk es aprunājos ar vienu vietējo iedzīvotāju, kura runāja angliski (starp citu, tas man bija liels pārsteigums, jo man šķita, ka Indijas sievietes lielākoties pat neprot lasīt un rakstīt, kur nu vēl tas, ka viņas varētu pārzināt svešvalodu).
Viņa man izstāstīja, ka, uzrunājot vīrieti vārdā, jūs varat piesaukt nelaimi – saīsināt viņa dzīvi. Kā zināms, tad sieviete bez vīra Indijā ir nekas, līdz ar to neviena vietējā dāma nevēlas viņu pazaudēt pirms laika, tāpēc viņas lieki neriskē.
Viņa man arī pastāstīja vienu stāstu, ka reiz kāda sieviete sarunas laikā ar draudzeni nejauši uzskaitīja visus viņas ģimenes locekļu vārdus, nosaucot arī vīra vārdu. Šī stāsta beigas nebija tās priecīgākās: kopā ar bērniem viņa tika izraidīta no ģimenes uz māju, kas atrodas ciema nomalē, un 20 mēnešus tika uzskatīta par izstumto. Kā izrādījās, viņas draudzene pasūdzējās par to vietējai padomei, norādot uz pārkāpumu (pat bez pierādījumiem), un tās locekļi, savukārt, nolēma viņu sodīt tik bargā veidā.
Indijā sievietes ir vainīgas pie visa. Interesantākais ir tas, ka Indijā visas nepatikšanas ir saistītas ar sievietēm. Gids man pastāstīja, ka vīra nabadzība šeit nav saistīta ar viņa slinkumu vai nevēlēšanos izsisties dzīvē un nopelnīt naudu, bet gan ar to, ka sieviete ļoti slikti lūdzas par ģimenes labklājību. Kad piedzimst bērni ne tā dzimuma, kuru vīrs vēlējies – vainīga ir sieviete. Kad nomirst vīrs – tad arī sieviete ir vainīga, viņi saka, ka sieviete nav viņu saudzējusi. Starp citu, kļūdama par atraitni, sieviete dodas uz īpašu māju, kur dzīvo tādas pašas sievietes kā viņa. Līdz pēdējām savas dzīves dienām šīs atraitnes lūdzas un ēd pēc iespējas pieticīgāku ēdienu. Man paskaidroja, ka Indijā neviens nevēlas dzemdēt meitas – šeit neviens neciena sievietes, un, lai sievieti atdotu pie vīra, ģimenei daudzus gadus būs jākrāj pūrs, pretējā gadījumā nevienam viņa nebūs vajadzīga. Šādas kultūrpolitikas rezultāts ir milzīgs vīriešu skaits un sieviešu minimums.