Stāsts no dzīves – kā es apprecējos ar pirmo, kas pagadījās, un kas no tā visa ir sanācis

Man bija 17 gadi, kad mana māte apprecējās otro reizi. Es tā uzreiz biju nobīdīta uz otro plānu – mīlestība viņiem ar patēvu bija ļoti spēcīga, man vienkārši neviens nepievērsa uzmanību.

Es varēju uz nedēļu aiziet dzīvot pie draudzenes, bet pēc tam atgriezties mājās, neviens nejautāja, kur es biju, ko darīju, atnācu dzīva un labi. Vārdu sakot pēc gada es vienkārši sāku darīt ko vien gribēju, un tad vienu reizi notika tas…

Man tobrīd bija kāds puisis, ar kuru mēs satikāmies, un viņam bija daudz draugu un paziņu, ar kuriem mēs gājām uz diskotēkām, braucām uz jūru, uz kalniem, un tā pat vien kopā pavadījām laiku. Bija jautri un interesanti, bet ko tad vēl vajag jaunībā. Bet mans jaunais cilvēks, neraugoties uz visām viņa pozitīvajām pusēm un mūsu savstarpējo simpātiju, bija mazliet nelīdzsvarots, it īpaši tad, ja izdzēra, uzreiz sāka ar visiem strīdēties, uzsāka kautiņus, sāpināja mani ar visādiem riebīgiem izteicieniem un vispār pieprasīja no manis pakļaušanos. Es jutos kā būrī — vecākiem mani nevajag, jaunais cilvēks ņirgājās, it kā juzdams manu atkarību no viņa, un kur es paliku, kaut gan jau apsvēru dažādus plānus — visu pamest, aizbraukt kaut kur un sākt dzīvot patstāvīgi.

Un, lūk, kādu dienu mēs aizbraucām pārgājienā ar lielu kompāniju – mēs bijām sapulcējušies kādi 20 – draugi, paziņas, paziņu draugi – vairāk nekā ceturtdaļu no klātesošajiem es redzēju pirmo reizi. Un starp tiem bija kāds jauns cilvēks, mazs, drukns, tāds, kam nebija ne kādu īpašu pazīmju. Ierodoties mežā, kā parasti mēdz gadīties, vīrieši nodarbojās ar gaļu un teltīm, meitenes iekārtojās un gatavoja uzkodas. Un es redzēju, ka šis puisis mani vēro, bet tas nebija īpaši svarīgi, es biju diezgan ievērojama meitene, ar figūru kā smilšu pulkstenis, vārdu sakot bija uz ko paskatīties, un protams daudzi arī skatījās. Un, lūk, vakarā visi jau bija piesvinējušies (vienam no klātesošajiem bija dzimšanas diena) un mans jaunais cilvēks atkal sāka ārdīties. Vispirms ar kādu strīdējās, tad sakāvās un sāku man norādīt – ej uz turieni, izdarīt šito, nāc pie manis, ej no manis prom. Nomocīja mani tik lielā mērā, ka es pagriezos, aizgāju uz mežu, apsēdos uz celma un stingri apņēmos – kaut kas jāmaina, negribu vairs ar viņu satikties un mājās dzīvot nevēlos, un vispār viss bija apnicis, ko darīt, kā tālāk dzīvot…

Tad pienāca šis puisis, palūdza atļauju apsēsties blakus, stādījās priekšā kā Oļegs un uzdeva kaut kādu muļķīgu jautājumu. Un tā mēs ar viņu runājāmies, smējāmies un sarunājāmies kāda trīs vai četras stundas. Viņš atnesa ēdienu no galda, mēs iekārtojāmies klajumā un tas bija tik labi. Nometnē jau visi bija nomierinājušies, izklīduši pa teltīm, un mēs tik runājām – par dzīvi, par visādām lietām. Viņš bija militārists, pabeidza vietējo skolu, virsnieku, tagad bija atvaļinājumā pirms došanās uz galamērķi, un devās viņš uz Tāliem Austrumiem. Es viņam pastāstīju par savu dzīvi, par plāniem kaut ko mainīt. Kopumā ļoti labi pasēdējām.

Šķir nākošo lapu un lasi turpinājumu 

Iesaki šo rakstu citiem!

Pievienot komentāru