Stāsts no dzīves – kā es apprecējos ar pirmo, kas pagadījās, un kas no tā visa ir sanācis

Nākamās dienas vakarā mēs visi devāmies mājās. Mani aizveda uz mājām, izkāpu pie piebraucamā ceļa, es apsēdos uz soliņa, mājās iet galīgi negribējās, un negaidot pie manis piegāja Oļegs, apsēdos blakus, klusēdams pasēdēja kādas minūtes trīs un pajautāja: Vai tu precēsies ar mani? Man ir vajadzīga sieva, bet tu esi jauka, jautra, es redzu, ka saimnieciska, divatā ir jautrāk braukt uz turieni, kur vēl neesi bijis. Es arī paklusēju, paskatījos uz viņu, viņa acīs bija tāda cerība, un es nodomāju, ka man nav ko zaudēt, un pateicu – Jā, es ar tevi precēšos.

Mūs sarakstīja ļoti ātri – virsnieks, mums jābrauc prom. Mammai es pateicu, viņa bija bezgala priecīga – apprecēties ar virsnieku bija daudzu meiteņu un viņu māmiņu sapnis. Mēs neko negatavojām, man bija gaiša kleita no izlaiduma, tajā arī sarakstījos, vakarā pasēdējām visi četri – es, nu jau mans vīrs, māte un patēvs (Oļegam no ģimenes bija palicis tikai brālis, bet viņš nevarēja atbraukt). Un sākās ģimenes dzīve.

Oļegs bija ļoti jauks, maigs un uzmanīgs vīrietis. Pat ne jau tā – Vīrietis ar lielu burtu. Es nepacēlu nevienu čemodānu, necēlu nekādu smagumu, viņš mani sargāja visādi, bet es centos iekārtot mūsu dzīvi. Jā, militārā dzīve nav medus, tā ir atsevišķa dziesma, bet, kā es vēlāk uzzināju, man paveicās, ka viņš dienēja pilsētā, nevis kādā attālā, Dieva aizmirstā garnizonā. Es atradu darbu, iekārtojos veikalā, un dzīve sāka iekārtoties.

Par visu, ko mēs esam paveikuši, nestāstīšu, teikšu tikai to, ka esam precējušies jau 15 gadus, es savu vīru dievinu, viņš mani arī burtiski uz rokām nēsā, mums ir dēls, kuru tētis ļoti mīl. Vīram izveidojās militārā karjera, es ar viņa palīdzību un atbalstu ieguvu augstāko izglītību, atradu labu darbu. Mēs esam reāli laimīgi un es dažreiz pieķeru sevi pie domas, bet kas būtu, ja es viņam toreiz pateikt Nē, un es nodrebinos aukstos šausmu sviedros no šīs domas. Es domāju, ka man ir paveicies, varbūt es nojautu, ka man ar šo cilvēku nebūs bail un vienmēr būs labi, bet varbūt tikai reāli tā gribējās kaut ko mainīt, lai tuvumā būtu kāds, kam es būtu vajadzīga, ka esmu pielikusi maksimums pūļu, lai tas beidzot notiktu…

Jā, tā lūk notiek…

avots: lapti.info

Iesaki šo rakstu citiem!

Pievienot komentāru