Skolotājas stāsts: “Man ir 23 gadi. Manam vecākajam skolēnam ir 16. Es no viņa baidos. Es baidos no viņiem visiem”

Es baidos no viņiem visiem. Viņi baidās no Ivana. Pagājušā gadā viņš līdz asinīm piekāva klasesbiedru, kas nolamāja viņa māti. Viņi ir rupji, nekaunīgi, ļauni,viņus neinteresē mācības. Viņi aprija četrus klases audzinātājus, viņiem nospļauties par ierakstiem dienasgrāmatās un vecāku izsaukumiem uz skolu. Pusei no klases vecāki neatžirgst no kandžas lietošanas. “Nekad nepacel balsi uz bērniem. Ja būsi pārliecināta par to, ka viņi tev pakļaujas, viņi noteikti pakļausies”, – es turos pie vecās skolotājas vārdiem un ieeju klasē kā būrī ar tīģeriem, baidoties šaubīties par to, ka viņi pakļausies. Mani tīģeri ir rupji un strīdās. Ivans klusējot sēž aizmugurējā solā, acis nolaidis uz galda. Ja viņam kaut kas nepatīk, smagais vilka skatiens apstādina neuzmanīgu klasesbiedru.

Rajonam ienācis prātā paaugstināt audzinātāja audzinošo daļu. Vecāki vairs neatbild par bērnu audzināšanu, tā ir klases audzinātāja atbildība. Mums ir regulāri jaapmeklē ģimenes audzināšanas mērķos. Man ir neizsakāmi daudz iemesli, lai dotos apciemot vecākus – pusi klases var atstāt nevis uz otro gadu, bet uz mūža apmācību. Es eju apgaismot par izglītības svarīgumu. Pirmajā ģimenē jau sastopos ar neizpratni. Kāpēc? Mežā darbinieki saņem vairāk par skolotājiem. Es skatos uz ģimenes tēva nodzerto seju, nolupušām tapetēm un nezinu, ko teikt. Ziņojums par augsto mērķi kā kristāls izplēn putekļos. Patiešām, kāpēc? Viņi dzīvo tā, kā ir pieraduši dzīvot. Viņiem nevajag citu dzīvi.

Manu skolēnu mājas ir izmētātas pa divpadsmit kilometriem. Sabiedriskais transports nav. Es velkos no vienas ģimenes pie otras. Par vizītēm neviens nepriecājas – skolotājs mājās nozīmē sūdzības. Lai pastāstītu kaut ko labu, uz mājām nenāk. Es eju no vienas mājas otrā. Sapuvusi grīda. Tēvs dzērājs. Māte dzērāja. Dēlam ir kauns, ka māte ir piedzērusies. Netīras, melnas istabas. Nemazgāti trauki. Maniem skolēniem ir neērti, viņi gribētu, lai es to neredzētu.

Mani pārņem skumjas un bezizeja. Pēc piecdesmit gadiem ieslodzīto un viņu sargu mazmazbērni aizmirsīs ģenētiskā naida iemeslu, bet tik un tā piepacels krītošos žogus ar atbalstiem un dzīvos netīrās, šausmīgās mājās. Nevienam no šejienes neizkļūt pat tad, ja to kāds vēlēsies. Un viņi negrib. Aplis ir noslēdzies.

Ivans skatās uz mani no apakšas. Ap viņu uz gultas starp netīrām segām un spilveniem sēž brāļi un māsas. Gultasveļas nav, un, spriežot pēc segām, nekad nav bijusi. Bērni turas nost no vecākiem un spiežas pie Ivana. Seši. Ivans ir vecākais. Es nevaru viņa vecākiem pateikt neko labu – viņam ir vieni vienīgi divnieki, viņš nekādi nespēs apgūt skolas programmu. Izsaukt viņu pie tāfeles nav jēgas – viņš iznāks un mokoši klusēs, skatoties uz vecajām kurpēm. Angļu valodas skolotāja viņu ienīst. Kāpēc kaut ko teikt? Nav jēgas. Tiklīdz es izstāstīšu, cik Ivanam viss ir slikti, sāksies kautiņš. Tēvs ir piedzēries un agresīvs. Es stāstu, kāds Ivans ir malacis un ka ļoti cenšas. Tik un tā neko nevar izmainīt, lai vismaz šo sešpadsmitgadīgo drūmo vikingu nesit manā klātbūtnē. Māte priecīgi nopūšas:

“Viņš taču man ir labs. Neviens netic, bet viņš ir labs. Viņš, ziniet, kā pieskata brāļus un māsas! Viņš gan saimniecībā, gan arī uz taigu ietu…Visi saka – slikti mācās, bet, kad gan lai viņš mācās? Jūs apsēdieties, sēdieties, es jums ieliešu tēju”, – viņa ar tumšu lupatu novāc drupačas no taburetes un metas likt netīro tējkannu uz uguns.

Šis niknais, klusais pusaudzis var būt labsirdīgs? Es atsaucos uz to, ka paliek tumšs, atvados un izeju uz ielas. Līdz manai mājai ir divpadsmit kilometri. Ziemas sākums. Agri paliek tumšs, jāaiziet līdz tumsai.

— Svetlana Jurjevna, Svetlana Jurjevna, pagaidiet! – Ivans skrien man pakaļ pa ielu. – Kā tad jūs tā, viena pati! Paliek tumšs! Tālu jāiet! – Ak, man dieniņ, sāka runāt. Es neatceros, kad pēdējo reizi būtu dzirdējusi viņa balsi.

— Ivan, ej mājās, noķeršu kādu, kas aizvedīs.

— Bet, ja nenoķersiet? Ja kāds nodarīs pāri?

— “Nodarīs” un Tālie Austrumi nav savienojamas lietas. Šeit visi visiem palīdz. Nogalināt var sadzīves strīdā. Apvainot ziemā uzņemtu ceļinieku – nē. Nogādās drošībā pat tad, ja nebūs pa ceļam.

Šķir nākošo lapu un lasi turpinājumu