Skolotājas stāsts: “Man ir 23 gadi. Manam vecākajam skolēnam ir 16. Es no viņa baidos. Es baidos no viņiem visiem”

Ivans kādus sešus kilometrus nāk man blakus, līdz brauc mašīna. Mēs visu ceļu runājamies. Bez viņa būtu bijis bailīgi – sniegs visa ceļa garumā nosēts ar zvēru pēdām. Ar viņu ir ne mazāk bailīgi – acu priekšā vēl redzu viņa tēva dubļainās acis. Ivana ledainās acis nekļuva siltākas. Es saku, jo ar pašas balsi man nav tik bailīgi iet viņam blakus pa taigas krēslu.

No rīta ģeogrāfijas stundā kāds paņirgājas par manu piezīmi.

“Muti ciet, – klusa, mierīga balss no aizmugurējā sola. Mēs visi, apklusuši no pārsteiguma, pagriežamies uz Ivana pusi. Viņš ar aukstu, drūmu skatienu paskatās uz visiem, ieskatoties man acīs. – Muti ciet, es teicu, tu ar skolotāju runā. Kurš nesaprata, pagalmā paskaidrošu”.

Man vairs nav problēmas ar disciplīnu. Klusējošais Ivans klasē ir nepārvarama autoritāte. Pēc konfliktiem un abpusējiem pārbaudījumiem mēs ar saviem skolēniem kaut kā negaidot esam pamanījušies izveidot attiecības.

Galvenais ir būt godīgais un attiekties pret visiem ar cieņu. Man ir vieglāk, nekā citiem skolotājiem: es viņiem mācu ģeogrāfiju. No vienas puses, priekšmets nevienam nav vajadzīgs, ģeogrāfijas zināšanas rajons nepārbauda, no otras puses, nav ielaistu zināšanu. Viņi var nezināt, kur atrodas Ķīna, bet tas netraucē viņiem uzzināt kaut ko jaunu. Un es vairs nesaucu Ivanu pie tāfeles. Viņš uzdevumus kārto rakstiski. Es uzcītīgi neredzu, kā viņam tiek nodotas zīmītes ar atbildēm.

Divas reizes nedēļā pirms skolām ir politinformācija. Viņi neatšķir indiešus no indiāņiem un Vorkutu no Voroņežas. No bezcerīgumu es nospļaujos par redakcijām un partijas politiku un divas reizes nedēļā no rītiem pārstāstu viņiem rakstus no žurnāla “Apkārt pasaulei”. Mēs apspriežam futūristiskas prognozes un sniega cilvēka eksistēšanas iespējas, es stāstu, ka krievi un slāvi nav viens un tas pats, ka rakstniecība pastāvēja vēl pirms Kirilla un Medofija. Un par rietumiem. Par Rietumiem šeit dēvē Padomju Savienības centrālo daļu. Tāda valsts vēl ir. Tajā vēl ir arī kosmiskās programmas un žogi, kas atbalstīti ar šķībiem vairogiem. Valsts drīz nebūs. Nebūs vairs kokrūpniecības un darba. Paliks mājas – gruveši, ciematā atnāks nabadzība un bezcerība. Bet pagaidām mēs nezinām, ka tā būs.

Es zinu, ka viņiem nekad no šejienes neizrauties, un meloju viņiem par to, ka, ja viņi gribēs, viņi izmainīs savu dzīvi. Vai var aizbraukt uz rietumiem? Var. Ja vien grib. Jā, viņiem nekas nesanāks, bet nav iespējams samierināties ar to, ka piedzimšana nepareizā vietā, nepareizā ģimenē maniem atklātajiem, atsaucīgajiem, pamestajiem skolēniem ir aizbultējusi visas durvis. Uz visu mūžu. Bez mazākās iespējas kaut ko izmainīt. Tāpēc es iedvesmojošo viņiem meloju par to, ka galvenais ir gribēt mainīt.

Pavasarī viņi uzprasās ciemos pie manis: “Jūs bijāt ciemos pie visiem, bet pie sevis neaiciniet, tas nav godīgi”. Pirmais, divas stundas pirms noteiktā laika atnāk Ļoška, mammas aizliegtās mīlas auglis ar nezināmu tēvu. Ļoškam ir smalki iedzimta austrumu seja ar augstiem vaigu kauliem un lielām, tumšām acīm. Ļoška nav atnācis laikā. Es taisu bezē. Dēls staigā pa dzīvokli ar putekļusūcēju. Ļoška maisās pa kājām un uzmācās ar jautājumiem:

— Kas tas ir?

— Mikseris.

— Kāpēc?

— Saputot olu baltumus.

— Izšķērdība, var arī ar dakšiņu sakult. Kāpēc pirkāt putekļusūcēju?

— Lai sūknētu grīdas.

— Lieki tēriņi, ar slotu var, – viņš baksta ar pirkstu pa fēnu. – Un priekš kam tas?

— Ļoška, tas ir fēns! Lai žāvētu matus!

Apstulbis Ļoška noelšas ar sašutumu:

— Kāpēc tie ir jāžāvē?! Vai tad paši neizžūs?!

— Ļoška! Bet, kā tad frizūru uztaisīt?! Lai skaistu būtu!

— Tā ir izšķērdība, Svetlana Jurjevna! Velti jūs naudu tērējat! Gultasveļu arī, skat – pilnu balkonu esat samazgājusi! Pulveri tērējat!

Ļoškas mājās izskatās tāpat, kā Ivana, nav gultasveļas. Izšķērdība tā ir, gultasveļa. Bet mikseri vajag mammai nopirkt, viņai rokas nogurst.

Ivans neatnāks. Viņiem būs žēl, ka Ivans neatnāks, mājas torti apēdīs bez viņa un paņems priekš viņa bezē cepumu. Pēc tam atradīs tūkstotis un vienu vēl izdomātu iemeslu, lai kārtējo reizi atnāktu ciemos, kurš pa vienam, kurš ar kompāniju. Visi, izņemot Ivanu. Viņš tā arī neatnāks. Viņi bez maniem lūgumiem ies uz bērnudārzu pēc dēla, un es būšu mierīga – kamēr vien ar viņu ir lauku “brandža”, nekas ar viņi nenotiks, bet viņi ir labākā viņa aizsardzība. Ne pirms, ne arī pēc tam es nebiju redzējusi tāda līmeņa uzticību un abpusējas simpātijas no skolēniem. Dažreiz dēlu no bērnudārza atved Ivans. Viņiem ir klusējošas abpusējas simpātijas.

Pavisam drīz gaidāmi izlaiduma eksāmeni, es staigāju pa pēdām angļu valodas skolotājai – mēģinu pierunāt neatstāt Ivanu uz otru gadu. Ieilgušais konflikts un abpusējs kaislīgs naids nedod Ivanam iespēju pabeigt skolu. Jeļena dzeļ Ivanam par dzerstošiem vecākiem un dzīvu vecāku pamestiem brāļiem un māsām. Ivans viņu ārkārtīgi neieredz, ir rupjš. Esmu pierunājusi visus mācību priekšmetu skolotājus neatstāt Ivanu uz otru gadu. Jeļena ir nepielūdzama, viņu tracina vilcēns-pusaudzis, no kura smird pēc pūstoša dzīvokļa. Pierunāt Ivanu atvainoties Jeļenai arī nesanāk:

— Es tai m*ukai neatvainošos! Lai viņa par maniem vecākiem nerunā, es tad viņai arī neatbildēšu pretī!

— Ivan, tā nedrīkst runāt par skolotāju, – Ivans klusējot paceļ savas smagās acis un ieskatās man acīs, es apklustu un centīšos pierunāt Jeļenu:

— Jeļena Sergejevna, viņu, protams, vajag atstāt uz otro gadu, bet angļu valodu viņš tik un tā neiemācīsies, bet jums viņu vajadzēt paciest vēl gadu. Viņš sēdēs kopā ar tiem, kuri ir par trīs gadiem jaunāki, un būs vēl niknāks.

Perspektīva paciest Ivanu vēl gadu izrādās galvenais faktors, Jeļena apvaino mani lētas autoritātes pelnīšanā skolnieku priekšā un piekrīt Ivanam gadā izlikt atzīmi “trīs”.

Mēs viņiem pieņemam eksāmenus krievu valodā. Visai klasei izdalīja vienādas pildspalvas. Pēc tam, kad ir nodoti viņu sacerējumi, mēs pārbaudām darbus ar divām pildspalvām rokās. Viena ir zila, otra sarkana. Lai sacerējumi izvilktu uz atzīmi “trīs”, vajag izlabot veselu kaudzi ar kļūdām, pēc tam var ķerties klāt sarkanajai pildspalvai. Viens no puišiem bija pamanījies no mājām uz eksāmenu atnest spalvas pildspalvu. Eksāmenu nenolika – mēs ciematā nevarējām atrast tādas pašas krāsas pildspalvu. Es priecājos, ka tas nebija Ivans.

Viņiem paziņo eksāmena rezultātus. Viņi ir lepni. Visi teica, ka mēs nenoliksim krievu valodu, bet mēs nolikām! Jūs nolikāt. Malači! Es jums ticu. Esmu izpildījusi savu solījumu – izturēju gadu. Septembrī man iedos pirmo klasi. Tie no manējiem, kuri atnāca mācīties uz devīto klasi, svinību laikā atdod man visus savus pušķus.
Deviņdesmito gadu sākums. Pirmais septembris. Es vairs nedzīvoju tajā valstī, kurā piedzimu. Manas valsts vairāk nav.

— Svetlana Jurjevna, labdien! – mani pasauc kopts jauns vīrietis. – Vai jūs mani atceraties?

Es drudžaini atmiņā meklēju, kura bērna tēvs tas varētu būt, bet nevaru atcerēties viņa bērnu:

— Protams, ka atceros, – varbūt, ka sarunas gaitā atmiņa beidzot palīdzēs.

— Es māsiņu atvedu. Atcerieties, kad jūs pie mums atnācāt, viņa sēdēja man blakus gultā?

— Ivan! Vai tas esi tu?!

— Es, Svetlana Jurjevna! Jūs mani nepazināt – balsī jūtams aizvainojums un pārmetums. Vilcēns-pusaudzis, kā gan tevi atpazīt? Tu esi pavisam citāds.

— Es pabeidzu tehnikumu, strādāju Habarovskā, krāju naudu dzīvoklim. Tiklīdz sakrāšu, paņemšu visus savējos.

Viņš iegāja deviņdesmitajos kā karsts nazis eļļā – viņam bija lieliska prakse un smags, auksts skatiens. Pēc pāris gadiem viņš patiešām nopirks lielu dzīvokli, apprecēsies un paņems savus brāļus un māsas, saraus attiecības ar vecākiem. Ļoška nodzersies un ap divtūkstošo gadu pazudīs. Daži cilvēki pabeigs institūtus. Kāds pārcelsies uz Maskavu.

— Jūs izmainījāt mūsu dzīves.

— Kā?

— Jūs daudz visu ko stāstījāt. Jums bija skaistas kleitas. Meitenes vienmēr gaidīja, kādā kleitā jūs atnāksies. Mums gribējās dzīvot, kā jūs.

Kā es. Kad viņi gribēja dzīvot kā es, es dzīvoju vienā no trim pamestajām armijas pilsētiņas mājām blakus kokrūpniecības ciematam. Man bija mikseris, fēns, putekļusūcējs, gultasveļa un žurnāli “Apkārt pasaulei”. Skaistās kleitas es šuvu vakaros uz šujmašīnas, ko vecmāmiņas bija uzdāvinājušas uz kāzām.

Par atslēgu, kas atver cieši aizvērtas durvis, var izrādīties fēns un skaistas kleitas. Ja vien ļoti grib.”

Avots: clubbeautiful.ru