Meklēju labu audžuģimeni savam 13 gadus vecajam dēlam!!! Lasot asaras birst, kā pupas un šermuļi pār kauliem…

Ļoti ekonomiski ir tas, ka zēns nestaigā – apavi netiek novalkāti, atšķirībā no drēbēm, kuras tiek plēstas. Taču plēš viņš tikai kreklus (ar pogām labāk nepirkt, jo tās viņš norij). Ziemā bērnu ļoti reti vajag vest ārā, jo, lai kā nu tur nebūtu, tomēr uzskatu, ka ja ārā ir zem 10 grādiem auksts, rokas puikam dikti salst ( cimdi viņam ārkārtīgi garšo).

Bet ir viens BET! Potenciālajai audžuģimenei noteikti vajadzēs apsvērt aukles/asistenta algošanu, ja vien neplānojat dzīvot tikai 4 sienās, neapmeklēt ārstus, frizieri u.t.t. Aukles, par šāda bērnu pieskatīšanu prasa adekvātu samaksu – minimums – 4 eiro stundā, un tas ir vēl ir ļoti lēti. Diemžēl, šo summu es atļauties nevarēju, un pēdējos divus gadus vācu ziedojumus ziedot.lv projektā ”Mīļā auklīte”. Varēju jau nepazemoties un nelūgt līdzcilvēkiem palīdzību aukles apmaksai, bet zobi bija sabojājušies, gribās to reizi pusgadā arī pie friziera aiziet, un kaut mirklīti, pabūt divatā ar jaunāko meitiņu.

Bet, nu jau bišķīt atkāpos no pamatteksta … tātad, kur es paliku? Vienvārdsakot, baigi labs piedāvājums – gatavs bērns par tāāāādu naudu. Ā, aizmirsu visforšāko – bērns ļoti maz tērē finansiālos līdzekļus pārtikai, jo, kā paliatīvās aprūpes bērnam, viņa speciālos pārtikas maisījumus nodrošina valsts. Tos iekšā dabū caur tādu speciālu ”verķi” puncī – gastrostomu, jo klasiski, caur muti, viņš ēd tikai kreklus, segas pārvalkus un reizēm mūsu pašu ”Selgas” cepumiņus.

Ja tomēr finanses neatļaus algot aukli, tad būs jārēķinās ar depresijām, ar darba stāža zaudēšanu (ak, jā, valsts tak maksās nodokļus priekš pensijas), esmu dzirdējusi, ka dažiem vecākiem esot veģetatīvā distonija, hronisks bezmiegs, nervozitāte, un diemžēl, arī pašiem nākas reizēm kārtot invaliditāti, jo ikdienu cilājot bērnu, mugura nesaka ”paldies”.

Pozitīvi ir arī tas, ka medicīna tomēr Latvijā, bērniem ir bezmaksas. Tas, ka reizēm pa pusgadam jāgaida rindā pie speciālistiem, nav nekas traks, jo arī pie tā ar laiku pierod, un ja tomēr gadās, ka ar bērnu pie ārsta tiec pēc pāris nedēļām, tad tas jau ir pašu veselībai bīstams šoka moments. Man vismaz jau ir mierīgāk, ka vispār tiekam pie pieraksta, kaut pēc gada.

Bišķīt grūtāk ir ar pārvietošanos pilsētā. Par cik, saņemam transporta kompensāciju gan no valsts, gan arī pašvaldības, tad ielejot degvielu kāda drauga autiņā (ar nosacījumu, ka bagāžnieks ir gana liels, lai nesalaužot, iestūķētu tajā invalīdu ratus), varam pavizinaties. Grūtāk ir sabiedriskajā transportā, jo tajā bieži nākas uzklausīt ļoti ” vērtīgus padomus” no sērijas ”kā pareizi audzināt bērnu”. Es gan jaunībā izstudēju Bendžamina Spoka grāmatu, taču bērnu ar smagu autismu, joprojām nemāku izaudzināt par pieklājīgu sabiedrības locekli.
Var jau būt, ka kādu svarīgu momentu esmu piemirsusi, bet tiekoties klātienē, ar potenciālo audžuģimeni, noteikti neslēpšu ne mazāko niansi par bērnu. Tik tagad problēma – kādu bērna bildi lai ieliek – no smukā gala, vai tādu – nu, ar kakām no galvas līdz kājām? Ai, likšu to smuko, jo kakas gan jau paši ieraudzīsiet pavisam ātri, kad pieņemsiet manu jauko bērnu audžuģimenē!

Ak jā, zēnam nesen nogriezu matus, baigi jau negribējās, bet puikiņš bija savus skaisti lokainos matus savēlis kā filci, un ķemmi nolauzu mēģinot tos atpiņķerēt. Taču mati nav zobi, ataugs. Starp citu, zobi puikam ir ļoti skaisti un balti. Pat viņa ārstējošais psihiatrs izteica komplimentu.

P.S. Vienā no bildēm zēns ir pie Baby Box. Kādus 5 gadus atpakaļ gribēju viņu tur iebāzt, bet par mazu tās durtiņas bij’ tā ka bija vien jāved puika mājās.

LASI VĒL: Sargeņģeļi eksistē, un šis video to pierādīs!

P.S. Meitenei, kura bildē ir blakus zēnam, netiek meklēta audžuģimene. Pati tikšu galā.

Vēl tik piebildīšu, ja visus šos gadus Rīgas pašvaldība nenodrošinātu ”Atelpas brīdi”, tad šo visu visticamāk ka rakstītu atrodoties kādā psihiatriskajā klīnikā, klusiņām bumsījot galvu pret sienu.

Kamēr bērnam nav 18 gadu, nevienam šajā valstī nav dižas intereses par smagi slimiem bērniem. Taču līdz ko paliek 18 gadu, tad sākas birokrātiskais dancis. Tiek iesaistīta bāriņtiesa, vecākiem caur tiesu tiek kārtota aizbildniecība, bērnam tiesa atņem rīcībspēju… u.t.t. Un tad vēl bāriņtiesa noteikti nāk apsekot, vai tam cilvēkbērnam aizbildnis (mamma) dod ēst, un nodrošina labus dzīves apstākļus (it kā mēs to visus šos gadus nebūtu darījuši). Vairs nav ne speciālo pārtikas maisījumu no valsts, ne pamperu, da nekā vairs nav. Toties ir īpašās kopšanas pabalsts, un tas jau atkal ir pozitīvi.

Un kad puika kļūs par lielu pusaudzi, un mani spēki būs izsīkuši, ministrija 2021. gadā būs slēgusi visus bērnunamus, man atliks tikai puiku vest, kā senos laikos, ar ragutiņām uz mežu. Brrr, jau tagad šermuļi, no iedomātā aukstuma, uzmetās!
Vēl tāds sīkums (nu lai paceltu latiņu) – pavisam nesen kāds ārsts man teica, ka šim bērniņam, ar viņa visām slimības izpausmēm, nebija paredzēts tik ilgi dzīvot. Laikam tomēr par daudz es to puiku mīlējusi esmu. A kā tad savādāk! Vai tad mātes savus bērnus nemīl, lai kādi tie būtu? Es noteikti mīlu, visus savus bērnus. Ļoti mīlu, gan negulētajās naktīs, gan puņķojoties un rijot asaras aiz bezspēcības. ES MĪLU SAVU BĒRNU!!!

Avots: Facebook