Raksturojošie apstākļi tādi – garš šaurs pagalms, 10 stāvu nams L burta formā ar 6 kāpņu telpām. Večiņas iemīļojušas soliņu pie 4-tās trepju telpas, un, lūk, vienam „keksam” (uz pilngadību) tētuks uzdāvājis DŽIPU. Melnu.
Platu. „Kekss” mazgadīgais (18 gados kādas tur smadzenes? vieni hormoni) te vieglas uzvedības meitenes atved un viņas pēc tam pa visu pagalmu rikšo, pakavus klabina, hihina, te atkal viņam signalizācija mašīnai pa visu pagalmu augu nakti auro, te pieparkojas dievs vien zina kā, te nēsājas pa pagalmu ar nenormālu ātrumu.
No sākuma vecenītes cīnījās ar šīm nekārtībām kulturāli – izsauca pie iecirkņa inspektora, bet tie atbildei pieslēdza kaut kādus savus radus un nekas nenostrādāja.
Un, lūk, (es pirmajā stāvā dzīvoju, arī apnikuši tie „koncerti”) skatos – 4 no rīta, vecmāmuļa zogas (divas augstākās izglītības, augstākās kategorijas pedagogs), rokās maisiņš. Uz Džipa jumta tiek izbērti putraimi, sajaukti ar PVA līmi. Jau skarbi.
Nākamajā dienā šis Džips bija apliets ar baldriāniem. Un nobeigumā uz vējstikla bija izlietas kādas 5 vistu olas, vadītāja pusē. Vairāk šīs mašīnas pagalmā nebija, un sen jau tā vajadzēja – stāvlaukums turpat aiz stūra.
Nu, un atkārtošos – cienījamie autovadītāji, atcerieties, ka vecmāmuļas arī ir cilvēki, un nevajag sildīt mašīnu 15 minūtes kādam pie loga, it sevišķi, ja tā nav cilvēcīgi novietota.