7) Patoloģiskais melis pats tic savām pasakām.
Kā likums, patoloģiskie meļi melo neapstādamies, un nedomājot, turklāt dara to tik iedvesmoti, ka arī paši tic tam, ko runā, un ar to arī viņi atšķiras no parastajiem meļiem, kuriem melošana ir absolūti apzināta.
Tādi cilvēki savā melošanā ir ļoti pārliecinoši, un, kā likums, tic saviem meliem pat, ja tie ir neveikli. Tāpēc tādu cilvēku melus apkārtējie uztver pat tad, kad ir acīmredzama fabulas nepatiesība.
Ja fabula virāk vai mazāk ir pietuvināta realitātei, tad “atkost” fantazētāju ir ļoti grūti.
8) Apkārtējo smiešanās neizbojās melim garastāvokli.
No kurienes nāk tāda nelabojama tieksme uz melošanu, pilnīgi zināms nav. Kā likums, patoloģiskais melis necieš no sava ampluā, jo viņam ir samazināts pašvērtējuma un kritiskuma adekvātums.
Apkārtējo smiešanās un ķircināšanās viņu neietekmē. Toties “stāstnieks” var ciest pats no savu melu sekām.
Tāpēc, kā likums, patoloģiskais melis slikti iedzīvojas sabiedrībā, viņam bieži rodas grūtības gan darbā, gan arī privātajā dzīvē.
Ja draugiem, kolēģiem vai arī otrajai pusītei apniks klausīties viņa fantāzijās, viņi var meli vienkārši “izsvītrot” no savas dzīves.
9) Dzīve kopā ar patoloģisku meli ir īsta elle.
Tuva pazīšanās, vēl vairāk laulības ar cilvēku, kurš cieš no Minhauzena sindroma, var kļūt par īstu psiholoģisku traumu.
Realitāte, kurā atrodas jūsu tuvinieks, nesaskaras ar ierasto tagadni. Tur notiek notikumi, kuri patiesībā nemaz nevar notikt.
Jums centīsies iegalvot, ka melns ir balts, un otrādi, turklāt, ja mēģināsiet tikt skaidrībā, jums sarīkos skandālu vai boikotu.
Dažu patoloģisko meļu laulātie pāri atzīmē, ka šie cilvēki melo bez iemesla, vienkārši tāpat, un melo par sīkām, mazsvarīgām lietām. Piemēram, melo par to, ka vakar kaut ko ir izdarījuši, un nevis šodien, bez redzama iemesla un guvuma.
10) Patoloģisko meli nav iespējams atmaskot.
Cenšoties atmaskot viņu, viņš fantastiski centīsies izķepuroties, izdomājot vēl neticamākus attaisnojumus, kurus pārbaudīt būs apgrūtinoši.
Notikumu liecinieki izrādīsies emigrējuši, miruši, aizbēguši ar viltotiem dokumentiem. Var izdarīt uz jums emocionālu spiedienu un censties uzlikt vainu jums, likt jum kaunēties par to, ka jūs viņam neticat.
Vienīgais gadījums, kad patoloģiskais melis spēj atzīties melos: kad atmaskošana var patiesi kaitēt viņa darbam, ģimenei vai dzīvei – tas ir, nejauko realitāti padarīt vēl sliktāku.
Turklāt atzīšanās parasti notiek tādā formā, kuru nevar īsti nosaukt par atzīšanos.
11) Pēc psihologu teiktā, patoloģiskie meļi var ticēt un var arī neticēt saviem meliem.
Cilvēki ar smagu saslimšanas pakāpi tic paši saviem stāstiem. Viņi sev apkārt rada tādu pasauli, kāda viņiem attiecīgajā brīdī ar attiecīgo sarunu biedru ir nepieciešama.
Bieži, pārslēgušies uz jaunu sarunu biedru, viņi rada pilnīgi citu pasauli.
Patoloģiskie meļi ar mazāk izteiktu saslimšanas formu zin, ka viņi melo, bet uzskata, ka viņu meli nevienam nekaitē, tāpēc viņi nevar saprast, kāpēc apkārtējie cilvēki dusmojas uz viņiem un novēršas.
Tieši otrādi, meli palīdz viņiem pacelt savu pašvērtējumu apkārtējo acīs, tas ir, radīt sevi tādu, kādi viņi gribētu būt, un nevis tādus, kādi viņi ir patiesībā.
Vai jūsu apkārtnē ir tādi cilvēki?
avots: bustle.com