Patoloģiskie meļi – tie ir cilvēki, kuri cieš no zema pašvērtējuma, un krueim ir komunikācijas problēmas, raksta Bustle.
Izdomāti stāsti viņiem ir veids, kā pievērst sev uzmanību, sajust savu nozīmīgumu citu acīs, iekarot autoritāti.
Ja lielākajai daļai cilvēku reizēm nākas samelot tāpēc, lai gūtu kaut kādu labumu, tad patoloģiskais melis melo bez jebkāda mērķa, vienkārši tāpat.
Lūk, vēl 11 interesanti fakti par patoloģiskajiem meļiem:
1) Patoloģiskie meli bieži ir saistīti ar personības traucējumiem.
Kompulsīva melošana var būt saistīta ar tādām psihiskām saslimšanām, kā bipolārie traucējumi un hiperaktivitātes sindroms ar uzmanības deficītu.
Centieni noslēpt alkoholismu, atkarību no azartspēlēm vai ēšanas paradumu traucējumus arī var novest pie tā, ka melošana attīstās līdz patoloģiskajai.
Sanāk, ka visi šie stāvokļi paaugstina kompulsīvās melošanas risku; bez šaubām, tie prasa konsultācijas ar speciālistu un nopietnu pieeju ārstēšanai.
2) Patoloģiskajiem meļiem smadzenes ir iekārtotas savādāk.
ASV ir speciāla smadzeņu pētīšanas metode, pēc kuras var atklāt tieksmi uz neierobežotu melošanu.
Patoloģiskajiem meļiem galvas smadzeņu prefrontālā garozā ir samazināts neironu apjoms (pelēkā viela) un paaugstināts, salīdzinot ar normu, nervu šķiedru apjoms (baltā viela).
Tādējādi smadzeņu prefrontrālās garozas struktūra ietekmē cilvēka tieksmi melot.
3) Patoloģiskie meli var būt kā psiholoģiskās aizsardzības forma.
Pieaugušā vecumā nereti psiholoģiskie meli tiek pamatoti ar pašu trūkumu maskēšanu. Tā vīrietis, kas visiem stāsta par galvu reibinošiem panākumiem karjerā, patiesībā ir sliņķis un parazīts.
Sieviete, kurai nav uzmanība no pretējā dzimuma, apgalvo, ka viņu apber ar komplimentiem un dāvanām.
Parasti aiz melu fasādes šajā gadījumā slēpjas kompleksi un bailes, meli kļūst par sava veida psiholoģisko aizsardzību.
4) Meli ietekmē hormonālo fonu.
Kad cilvēks melo, viņa asinīs strauji paaugstinās kortizola un testosterona līmenis. Vīriešu hormons testosterons palīdz atbrīvoties no bailēm, ka apmāns tiks atklāts.
Stresa hormons kortizols veicina emocionālās spriedzes mazināšanos.
Meli arī paaugstina ķermeņa temperatūru. Ja cilvēks runā nepatiesību par savām jūtām, āda ap degunu paliek siltāka, bet smadzenēs aktivizējas Reila sala, kas piedalās ķermeņa temperatūras kontrolē.
5) Patoloģiskais melis neizmanto sociālos melus.
Ja jūs slavējat vecmāmiņas pīrāgu, kas jums nemaz negaršo, vai arī sakāt draudzenei, ka viņas jaunā matu krāsa ir ļoti forša (kaut arī iepriekšējā jums likās labāka), – tie ir tā saucamie sociālie meli.
Tā ir daļa no parastas cilvēku mijiedarbības vienam ar otru, laipnības un ētisko normu produkts. Nekā šausmīga tur nav, un tādi brīži tikai palīdz uzturēt labas attiecības.
Visnepatīkamākais, pie kā var novest tāda melošana: katru reizi, kad brauksiet ciemos pie vecmāmiņas, jūs sagaidīs tas pats negaršīgais pīrāgs.
6) Patoloģiskajam melim nav nekā svēta.
Atšķirībā no parastiem meļiem, kuri katru reizi māna ar noteiktu mērķi, patoloģiskie meļi dara to pastāvīgi, pat tad, kad tas nav vajadzīgs.
Viņi nekaunas izdomāt pasakas par tuvu cilvēku smagu slimību vai pat nāvi, kā arī izdomāt visādas neiedomājamas riebeklības par kopīgiem paziņām.
Sapratne par morāli un elementāru pieklājību – tas nav par patoloģisko meli. Viņš principā neko sliktu neredz savā apmānā, turlāt ar sarunubiedru spēj uzturēt ilgu tiešu acu kontaktu.
Šķir nākošo lapu un lasi turpinājumu