Mamma tūlīt pat saķēra viņu aiz rokas un aiznesa nomazgāt-pabarot-nolikt gulēt, bet tētis apsēdās uz soliņa pie durvīm un raudāja.
Man bija 7 gadi, brālim 10, un mums viņa uzreiz neptaika, kaut arī mūsu jaunā māsa nebija devusi mums nekādu iemeslu mūsu nepatikai. Viņa bija kā spoks, maza, bāla, klusa. Viņa neņēma mūsu rotaļlietas, nenāca mūsu istabā (dzīvojām divistabu dzīvoklī, viņa gulēja vecāku istabā), nekad neizrādīja kaprīzes un neko neprasīja.
No savas pagātnes viņa atnesa tikai noņurcītu mīkstu zaķīti un diedziņu ar dažādām krellītēm, kuras viņa vilka te zaķītim, te pati sev uz kakla, kaut ko bubināja un čukstēja. Mamma visādi centās viņu izkustināt, dziedāja, lasīja viņai, bet viss bija velti. Viņa pirmo reizi ieraudājās, kad mēs ar brāli atņēmām viņas zaķi un aizmetām aiz skapja. Viņa stāvēja pie tā skapja, raudāja un raustīja rokturus uz augšu un uz leju, bet mēs smējāmies. Tajā reizē mēs kārtīgi dabūjām no mammas.
Kādu laiku nekas īpašs nenotika, pienāca vasara, un mūs visus sāka laist pastaigāties, bet ar nosacījumu, ka mēs pieskatīsim mazo. Viņa nekur negāja, kur nosēdināsi, tur arī satiksi, tā kā mēs sevi īpaši neapgrūtinājām. Dienā, kad viss mainījās, mēs kā parasti viņu atstājām pie kāpņutelpas uz soliņa.
Mēs mierīgi aiz mājas spēlējāmies, kad mēs izdzirdējām raudas un kaut kādas dīvainas skaņas. Sajutuši ko nelāgu, mēs nesāmies uz kāpņutelpu, bet tur suņu bars trako un mūsu sīkā uz kāpņutelpas jumtiņa sēž un saskrāpētajās rokās tur kaķēnu, neraud, tikai acis baiļu pilnas.
Kad mēs aizdzinām suņus, tad ieraudzījām veco zaķi, kas bija saplēsts gabalos.
Un tajā brīdī mēs sapratām, ka zaķa vietā pilnā nopietnībā varēja būt mūsu sīkā. Es raudāju no bailēm un vainas sajūtas, brālis savāca zaķa paliekas un arī šņaukājās, kad pie mums beidzot izskrēja mamma. Viņa mūs ar brāli apķēra, un tajā brīdī mēs izdzirdējām – mammu, skaties, kāds mums ir kaķītis! Un lepnā māsas seja.
Pēc tam mēs kopā ar kaimiņu pusaudžiem nocēlām māsu no kāpnēm, savācām zaķi, nomazgājām kaķēnu, apsmērējām skrambas un noslaucījām asaras. Pēc kāda laika no reisa atgriezās tētis, mēs viņam visu izstāstījām, un viņš tikai izbrīnījās, kā četrgadīgs bērns varēja uzlīst uz kāpņutelpas jumtiņa. Māsa tad sēdēja viņam klēpī un ļoti pārliecinoši pateica – man kaķītis palīdzēja!
Nezinu, kāda tur daļa patiesības par jumtu, bet kaķīties viņai patiešām palīdzēja beidzot palaist vaļā tās šausmas, ko viņa piedzīvoja līdz ar savas mātes nāvi. Viņa sāka kaķim mācīt visādus trikus, piemēram, dod ķepu, un pamazītēm sāka atdzīvoties arī pati. Mēs ar brāli arī iesaistījāmies kaķīša audzināšanā, un nemanāmi kļuvām ne par ideāliem, bet par īstiem brāli un māsu mūsu Sīkajai.
Tagad mums jau pašiem ir ģimenes un bērni, un mums savā starpā ir lieliskas attiecības, vecāki ļoti priecājas par mazbērniem – pašu un pieņemtajiem.
[…] LASI VĒL: Tētis paņēma nomirušās draudzenes meitiņu un atveda pie mums mājās. Mums viņa uzreiz neiepa… […]