Tētis paņēma nomirušās draudzenes meitiņu un atveda pie mums mājās. Mums viņa uzreiz neiepatikās

Mans tētis ir jūrnieks, dienējis jūras tirdzniecības flotē.

90.-tajos gados viņš parakstījās uz jebkuriem reisiem, lai tikai atvestu, ja ne naudu, tad mantas vai pat ēdienu, kaut ko mums, kaut ko pārdošanai, lai mums pietiktu naudas, kamēr viņš ir jūrā. Neteikšu, ka mēs dzīvojām nabadzīgi, bet nekad arī nešikojām. Brālis ir par mani 3 gadus vecāks, tad nu es nonēsāju viņa apģērbu, mēs kopā vācām pudeles, lai pēc tam sev nopirktu kaut ko garšīgu.

Kad tētim bija atvaļinājums, viņš pirmām kārtām paņēma mūs un veda makšķerēt, vai arī uz mežu, vai arī staigāties uz parku visu dienu, lai mamma varētu atpūsties. Bet reiz viņš saņēma telegrammu no dzimtās pilsētas, un parastās atvaļinājuma pastaigas vietā viņš paņēma nelielu somu, nobučoja mūs visus un aizbrauca. Kā mēs raudājām! Mamma nekādīgi mūs nevarēja nomierināt, jo mēs nolēmām, ka viņš ir mūs pametis.

Pagāja nedēļa, un viņš atgriezās, bet ne viens – ar mazu meitenīti (4 gadi). Viņa pirmā skolas mīlestība bija nomirusi no tuberkulozes, viņas mazā meitiņa palikusi viena, viņu gribēja sūtīt uz bērnunamu, bet tēta tante nosūtīja viņam telegrammu, ka it kā viņš ir viņas tēvs, un atbrauks viņai pakaļ, tāpēc meiteni neaiztika. Toties iznesa visu, ko vien varēja no viņu dzīvokļa. Bērns palika pie kaimiņiem, netīrs un puspliks, kamēr neatbrauca mans tētis. Tā viņi arī parādījās uz sliekšņa.

Šķir nākošo lapu un lasi turpinājumu