Katrs mūsu dzīves mirklis ne tikai ir kā nepieciešams gabaliņš kopējā pastāvēšanas ķēdē, bet arī atspoguļo visu, kas bija, kas ir un kas būs, gluži kā hologramma.
DZĪVES HOLOGRAMMA
“Es vēlētos, lai mans tēvs vai arī māte, gan arī viņi abi kopā – jo šis pienākums vienādi gulstas uz viņiem abiem – būtu padomājuši par to, ko viņi dara tajā laikā, kad mani ieņēma.
Ja viņi pienācīgā veidā padomātu, cik daudz kas ir atkarīgs no tā, ar ko viņi bija nodarbināti, – un te runa nav tikai par domājošas radības piedzemdēšanu, bet, visticamāk, par viņa laimīgu ķermeņa uzbūvi un temperamentu, iespējams, par viņa spējām un prātu, un par to, ka viss viņu dzimtas liktenis ir atkarīgs no viņu dabas un pašsajūtas – un, ja viņi, pienācīgi visu apdomājot un apsverot, atbilstoši būtu rīkojušies – tad es esmu cieši pārliecināts, ka ieņemtu pasaulē pilnīgi citu stāvokli, nekā to, kurā lasītājs, visticamāk, mani ieraudzīs…Bet es biju ieņemts un piedzimu ar skumjām sevī…” Tas ir citāts no angļu klasikas. XVIII gadsimts. Lorenss Sterns. “Tristama Šendija, džentlmeņa, dzīve un domas”.
LASI VĒL: Maziņā trusenīte piedzima bez ausīm, bet viņas jaunā saimniece atrada lielisku risinājumu!
Katrs mūsu dzīves mirklis ne tikai ir kā nepieciešams gabaliņš kopējā pastāvēšanas ķēdē, bet arī atspoguļo visu, kas bija, kas ir un kas būs, gluži kā hologramma. Ir neiespējami paslēpties no tā, ko daba ielikusi, kam virsū klājas sabiedrības ietekme. Tikai no rakstura ir atkarīgs tas, ko cilvēks iegūst no kontaktēšanās ar citiem cilvēkiem.
Kāpēc no vienas un tās pašas situācijas vieni gūst vilšanos, citi – prieku, trešie – mācību visai dzīvei? Tikai tāpēc, ka tieši uz to viņus noskaņo kāds iekšējs komplekss. Vienā vārdā, raksturs. Un raksturs sāk veidoties jau pirmajās eksistēšanas sekundēs, pat vēl ātrāk – dzemdību laikā.
PALĒNINĀTĀS IEDARBĪBAS MĪNAS
Šos procesus pēta pavisam jauna zinātne – neonatālā psiholoģija ( no neonatus – jaundzimušais). Tās ietvaros tiek apskatīts samērā ierobežots laika sprīdis – no ieņemšanas līdz dzimšanai, turklāt tiek uzskatīts, ka svarīgi var būt gan tie brīži, kas saistīti ar grūtniecības norisi (spontānā aborta draudi, toksikozes utt), pašu dzemdību (īpatnības un grūtības), kā arī vecāku uzvedība šajā laikā – pirmām kārtām jau, protams, mātes uzvedība.
Izrādās, ka tas nav nemaz tik mazsvarīgi – kas un kā ietekmē cilvēku vēl mātes vēderā un dzemdību procesā. Tiek uzskatīts, ka pāreja pati par sevi no drošās pastāvēšanas mātes vēderā, kad ir gan silts, gan mīksts, un dod ēst pastāvīgi, uz aukstumu un dzīves briesmām ārpus ciešā kontakta ar māti, ir kolosāls stress jebkuram organismam.
Bet, ja papildus šiem apstākļiem pastāv vēl arī negatīvi faktori, tad neko labu nevajadzētu gaidīt. Dziļi zemapziņā tiek atlikti zināmi stimuli, uz kuru pamata veidojas kompleksi, kas pārtop par ieradumiem un pēc tam – par raksturu…Tā kā lai arī ne auglis, ne jaundzimušais vēl nesaprot, kas notiek – viņu zemapziņā jau pastāv palēninātas iedarbības mīnas.
Atcerieties: tautas medicīnā tiek uzskatīts, ka grūtniece nedrīkst skatīties uz ugunsgrēku – piedzims ruds, nedrīkst skatīties uz kropļiem un neglīteņiem – bērns var piedzimt tāds pats. Ja ieraudzīs pelīti, tad mazulim būs spalvaina dzimumzīme, ja saskarsies ar nēģeri, tad neizbēgama būs dzimumzīme pus-sejas vai pusmuguras lielumā.
Pastāv aptuveni simts šādu aizspriedumu, turklāt daudzi no tiem ne reizi vien ir apstiprinājušies. Bet, kā izrādās, tautas vērojumiem ir arī racionāla doma. Visbiežāk grūtniecības un dzemdību pārdzīvojumi parādās izplūduši vai arī vispār praktiski nav pamanāmi uz citu, spēcīgāku un pastāvīgāku ietekmju fona, kas tiek veiktas uz augoša vai jau pieauguša cilvēka psihi. Bet dažos gadījumos tieši pati pirmā bagāža rada orģinālu vai arī greizu, vai pat sakropļotu raksturu.
Tādos gadījumos ir vērts tikt skaidrībā, ar ko viss sācies, un veikt psihoterapiju vai pašiedvesmu, kas ietver tā saucamās afirmācijas – lozungus – vēršanos pašam pie sevis. Afirmācijas var izteikt pie sevis vai arī skaļi spoguļa priekšā, darbā, ceļā – visur, kur izdodas atrast brīvu laiku, lai noskaņotu sevi uz labāko.
DZEMDĪBAS, KO IZRAISĪJUSI STIMULĀCIJA
Visvienkāršākais un mūsdienās visierastākais gadījums. Dzemdēšanas vājums ir samērā izplatīts pilsētnieču vidū, bet, lai bērns neciestu no ieilgušām kontrakcijām, sievietei tiek ievadīti īpaši stimulatori. Bet mēs jau zinām, ka tādā veidā palīdzam piedzimt jaunam cilvēkam, bet viņa zemapziņai tā var likties kā sava veida vardarbība: es vēl neesmu gatavs, bet mani jau dzen ārā…
Tādi cilvēki jauno bērnības ir bez iniciatīvas, bezpalīdzīgi, nemāk pieņemt lēmumus, uzveļ atbildību par nākotni un par jau notikušo uz apkārtējo pleciem. Viņi ilgstoši nevar uzsākt jaunu lietu, viņiem ir nepieciešams grūdiens, bet tajā pašā laikā viņi necieš, ja palīdzība kļūst pārāk aktīva.
Pat radošie cilvēki, kuri dzimuši dzemdību stimulācijas rezultātā, līdz pēdējam brīdim netic savām spējām, atliek radošo spēju izpausmes līdz pēdējam brīdim: raksta dzejoļus steigā, rada formulas uz papīra gabaliņiem, zīmē tajos brīžos, kad beigusies pilnīga bezdarbība utt. Iespējams, ka bohēmiskais rakstnieku, mākslinieku, aktieru un citu radošo personību dzīvesveids nav nekāds modes kliedziens, bet gan visagrīnāko zemapziņas iespaidu sekas.
Iespējama šāda afirmācija: man palīdzēja, lai izdarītu labāk. Es pats māku izdarīt izvēli. Mani nedzenā, bet palīdz. Izvēlēties ir droši un patīkami. Es piedodu mammai par to, ka viņa mani steidzināja uz šo dzīvi.
JA DZEMDĪBAS BIJUŠAS ILGAS
Bērns, tieši otrādi, tiek pakļauts spēcīgākam un ilgstošākam stresam, jo virzīšanās pa dzemdību ceļiem ietver arī visa ķermeņa saspiešanu, it īpaši galviņas. Samazinās asins piekļuve galvas smadzenēm, palēninās asinsrite, gremošana, gandrīz visu iekšējo orgānu darbība. Tādiem bērniem nākotnē var būt problēmas ar atrašanos noslēgtā telpā (klaustrofobija), viņi kautrējas no lieliem kolektīviem, ir tieksme uz vientulību. Viņi var būt radoši, kaut arī viņu radošumu jebkurā darbības nozarē virza depresīvais raksturs.
Sievietēm mēdz būt migrēnas, reiboņi, vīriešiem var būt agrīna hipertonija. Intīmā ziņā gan vieni, gan otri ir konservatīvi, saspringti, kaut gan ir iespējams arī pretējs variants: cenšoties pārspēt sevi, cilvēks izvaro savu psihi un nosloga ķermeni, izveidojot daudzus romānus, no kuriem negūst neko, vien jaunu vientulības lēkmi un bailes no attiecībām ar pretējo dzimumu.
Mīlestība pret paša bērniem (it īpaši sievietēm) mēdz būt ārkārtīgi īpašnieciska: pārlieku liela aprūpe ar nevēlēšanos izlaist dzīvē jau pieaugušu un pilnībā patstāvīgu jauno cilvēku.
Vēršanās pie sevis notiek pēc šāda plāna: es aizkavējos uz startu, bet tagad mani nekas netur. Milzīgā pasaule visapkārt mani mīl. Es dzīvoju drošībā. Es un cilvēki esam ļoti līdzīgi, man ar viņiem ir labi.
Turpinājumu lasiet nākošajā lapā