MAMMU, TU NE PIE KĀ NEESI VAINĪGA!
Kāda cita izplatīta situācija – iepriekšējā grūtniecība beidzās ar abortu. Auglis vēl dzemdē sajūt, ka atrodas vietā, kur kāds jau ir miris – un baidās, ka tas notiks arī ar viņu. Pat, ja dotā grūtniecība ir apzināta un gribēta, un mātei nav nekāda nodoma to pārtraukt, bailes no nāves var tā arī palikt piedzimušā bērna zemapziņas dzīlēs. Nākotnē tas parādīsies kā paaugstināta trauksme, neuzticība, nespēja vai nevēlēšanās veidot ciešus, garīgus kontaktus, vajadzības pēc mīlestības zudums.
Dotajā gadījumā afirmācijas ir vērstas uz to, lai stiprinātu vēlmi dzīvot un sazināties: es esmu dzīvs – un tāpēc nemaz nebaidos. Dzīve ir droša. Es mīlu un mani mīl. Mani interesē cilvēki un parādības. Es piedodu mammai par to, ka viņa pārtrauca to grūtniecību – jo viņa saglabāja mani.
Ja iepriekšējā grūtniecība beidzās ar spontāno abortu vai arī bija spontānā aborta draudi dotās grūtniecības laikā, auglis sajūt mātes paaugstināto trauksmi, viņas saasināto jūtīgumu pret notiekošo, viņas pastiprinātās rūpes par topošo bērnu. Šeit iespējamas egoistiskas noslieces, vajadzība pēc apbrīnas no apkārtējo puses, it īpaši vecāku un tuvinieku. Cilvēks var būt pilnīgi bezpalīdzīgs bez pastāvīga siltuma un rūpēm, kas nāk no apgādnieka puses, par kuru visbiežāk mēdz būt māte.
Tādiem cilvēkiem (ja viņi sajūt, ka viņu ieradumi apgrūtina viņu dzīvi) pielietojama šāda vēršanas pie sevis: es esmu patstāvīgs. Es māku darīt visu, kas vajadzīgs. Man var palīdzēt, bet nevajag mani nomainīt. Es piedodu mammai par to, ka viņa pārāk daudz mani aprūpēja.
GAIDĪJA PUISĪTI, BET PIEDZIMA MEITENĪTE (VAI ARĪ OTRĀDI)
Lūk, gadījums, kas it kā pilnīgi nekā neietekmē grūtniecības un dzemdību norisi, bet reizēm dramatiski izmaina cilvēka dzīvi. Likās, ka grūtniecības process nav nekādi atkarīgs no augļa, bet psihologi uzskata, ka vēl dzemdē esot, auglis sajūt iekšējo mātes vēlmi un jūtas vainīgs par to, ka “neatbilst” viņas nodomam.
Tādiem bērniem vairāk nekā citiem rodas pretējā dzimuma rakstura īpašības. Sievietes izvēlas “vīrišķīgas” profesijas, sacenšas par iespēju parādīt, ka arī pašas nav nemaz sliktākas par TIEM, kuri biksēs…Tajā pašā laikā viņas ar grūtībam spēj noticēt vīriešu jūtām, reizēm novērojama nosliece uz lesbiskām attiecībām. Vīrieši ir maigi un neizlēmīgi, it kā būtu pārģērbtas sievietes. Viņi ir pilnībā potenti, bet iniciatīvu seksā ļauj uzņemties partnerei (vispār, kā visu citu dzīvē).
Gan vieniem, gan otriem atrast laimi laulībā mēdz būt ļoti grūti. Zemapziņa izvirza prasību: ja reiz PAT vecāki negribēja, lai tu piedzimtu par puisīti (meitenīti), tad arī dzīvesbiedre tev ir vajadzīga tāda, kura neredz tevī vīrieti. Bet apziņa nereti kā kompromisu izvēlas vientulību.
Ja jūs sajutāt, ka problēmas var rasties tieši no aprakstītajiem pārdzīvojumiem, tad pamēģiniet šādas afirmācijas: es esmu tāds, kāds esmu – un tas ir lieliski. Mans dzimums ir pats labākais. Vecāki mani iemīlēja tādu, kāds es esmu, tas nozīmē, ka arī visi pārējie iemīlēs. Es piedodu vecākiem to, ka viņi gribēja cita dzimuma bērniņu – jo viņi nezināja…
LABĀK JAU ĶEIZARU – ĶEIZARGRIEZIENU…
Dabīgā dzemdību procesa pārtraukšana ar ķeizargriezienu arī nav tas labākais veids, kā ienākt pasaulē. Kaut gan operāciju vienkārši tāpat neveic, un tai ir stingri norādījumi, bet bērns neiziet cauri dzemdības ceļiem, acumirklī izrādās ārā no mammas, bez jebkādas sagatavošanās.
Zemapziņā tas var izveidoties kā sajūta, ka esi nevajadzīgs (ņēma un izmeta) vai vardarbība (lika piedzimt, bet es nebiju gatavs). Tāpēc tādi cilvēki viegli nonāk stresa stāvoklī, spēj vairākas reizes pārtaisīt vienu un to pašu darbu, it kā uzlabojot rezultātus, bet patiesībā vien atkārtojot vienu un to pašu radīšanas ceļu, ko neapzināti devis dzemdību procesa veids. Viņi necieš svešu cilvēku iejaukšanos viņu lietās. Un, kaut arī var ilgi un rūpīgi lūgt padomu dažādiem cilvēkiem, izvēlēsies vien to lēmumu, kādam sākotnēji bija gatavi.
Saprotot, ka jūs paši sarežģījat sev dzīvi, pamēģiniet vērsties pie sevis ar tādiem vārdiem: man ir taisnība. Es atradīšu vieglāku ceļu. Pabeigt iesākto ir droši. Es piedodu mammai par operāciju – tas tika darīts manis dēļ.
KĀJIŅĀM PA PRIEKŠU
Dzemdības dibenguļā (kad bērns nenāk ar galviņu pa priekšu, bet gan ar kājiņām, vai vienu kājiņu, vai celīšiem, vai dupsi) ir ilgākas nekā parastās, auglis vairāk un ilgāk cieš no skābekļa trūkuma. Turklāt kad viss ķermenis jau ir piedzimis, bet galviņa vēl kādu mirkli paliek mīkstumā, tumsā un mātes dzemdes drošībā.
Dibenguļas dzemdību norisi sargā vecmāte, kura noteiktu laiku aiztur augļa virzību, piespiežot viņa dibenu ar plaukstām. Ja pa priekšu nāk kājiņas, tad ārsts pietur virzību, it kā liekot auglim pietupties. Tas viss tiek darīts, lai uzlabotu dzemdību norisi, bet zemapziņā var saglabāties vien šķēršļi, kas tiek likti un traucē auglim ierasties pasaule, kā arī sajūtu dažādība no ķermeņa un galviņas.
Tāpēc tādu cilvēku raksturs nereti mēdz būt pretrunīgs: viņi bieži maina domas, pat, ja apzinās, ka tas nenāk viņiem par labu. Turklāt daži necieš pieskārienus, bet lielākā daļa ķermeņa kontaktu pārcieš ar grūtībām, tika, ja ir tāda nepieciešamība. Protams, tas ietekmē arī vispārīgās attiecības ar apkārtējiem, kā arī intīmās attiecības. Tādiem cilvēkiem raksturīga spītība, kas reizēm nonāk līdz absurdam.
Saruna ar sevi var ietvert šādas frāzes: mans lēmums ir vislabākais, nevajag to mainīt. Mana dvēsele un ķermenis ir harmonijā. Šķēršļus var apiet. Ne visām lietām vajadzīgs ciešs tvēriens.
PRIEKŠLAICĪGAS DZEMDĪBAS VAI PĀRSTAIGĀŠANA
Pēc dažu psihologu domām, priekšlaicīgi dzimuši bērni dzimst, lai saīsinātu mātei gaidīšanas laiku, kā arī, ja viņu māc šaubas, vai viņa varēs vispār piedzemdēt un vai piedzemdēs TIK LIELU bērnu. Tādas pārspīlēti lielas rūpes par otru cilvēku uz visiem laikiem veido nepieciešamību būt vajadzīgam, vajadzību būt aizsargam un atbalstam. Ja nav cilvēka, par ko rūpēties, tas noved pie pārlieku lielām rūpēm par suņiem, kaķiem un pat nedzīvām lietām.
Bailes būt vienam padara tādus cilvēkus ļoti ievainojumus, bet priekšlaicīga ierašanās pasaulē uz visiem laikiem kļūst par pamatu paaugstinātai uzmanībai pret laika plūsmu. Laimīgie iemācās dzīvot saskaņā ar saviem iekšējiem ritmiem, bet neveiksminieki pastāvīgi te apdzen, te atpaliek. Tas izraisa kuņģa čūlu, bronhiālo astmu, nespecifisku reimatismu, tas ir, slimībām, kuras ne velti dēvē par psihosomātiskām.
Sevi noskaņot palīdzēs tādi apgalvojumi, kā piemēram: labākā vieta laimei ir ŠEIT, labākais laiks laimei ir TAGAD. Es vienmēr esmu tur, kur vajadzīgs, un daru to, kas vajadzīgs. Es nesteidzos – es vienalga paspēšu. Es esmu vajadzīgs visiem, bet pirmām kārtām es esmu vajadzīgs pats sev.
Bet bērni, kuri piedzimst pēc noteiktā laika, it kā šaubās, vai viņiem vispār vajadzētu nākt pasaulē. Viņiem liekas, ka viņus ne īpaši gaida. Jebkurā vecumā tādi cilvēki līdz pēdējam atliek kaut kādu lietu paveikšanu, it īpaši, ja lietas viņiem ir uzspiestas. Viņi var atpalikt attīstībā, kaut gan viņu intelekts nav zemāks. Viņi ilgi izvēlas un taisa karjeru.
Viņi pilnvērtīgi realizē sevi tajā vecumā, kad vienaudži jau sen gūst panākumus (vispār bijušo pārnēsāto karjera nereti liekas pat iespaidīgāka, bet it kā pārāk aizsēdējusies uz starta līnijas). Tajā pašā laikā viņi gandrīz nepadodas izmaiņām, audzināšanai, ir neuzticīgi, pastāvīgi kavē vai neapzināti jauc tikšanās vietu vai laiku, utt.
Tieši tāpat, kā priekšlaicīgi dzimušie, pārnēsātajiem ir vajadzīga harmonija ar savu iekšējo ritmu. Tad viņi ļoti ātri saprot, ka jebkura kavēšana ir vien iekšējs process, ka viņi kavē vien PAŠI PIE SEVIS.
Afirmācijas tādiem cilvēkiem ir sekojošas: labāk sākt agrāk, tas ir droši. Es uzreiz nesapratu, cik ļoti mamma mani gribēja. Es vienmēr visu paspēju izdarīt. Es realizēju sevi ne par agru un ne par vēlu.
MANI NEGRIBĒJA…
Bērni, kuriem visas bērnības laikā sniegts maz mīlestības – ir nevēlamie, gadījuma, neplānotie. Sajūtoties nevajadzīgi un pat atgrūzti, viņi vēl dzemdē apzinās, ka nenesīs laimi saviem vecākiem. Tāpēc viņu dzīves galvenā ideja ir: mani negribēja, esmu necienīgs, neesmu pelnījis mīlestību.
No šejienas rodas arī problēmas dzīvē – viņi te visādos veidos izdabā mīlas priekšmetu, cenšoties pierādīt savu nepieciešamību, te, tieši otrādi, atgrūž vispatiesāko mīlestību un netic uzticībai. Turklāt viņiem raksturīga izklaidība un nemīlestība pret plāniem un sarakstiem. Tas apgrūtina privāto dzīvi un kļūst par šķērsli karjerā. Bet daži no nevēlamajiem tik ļoti kompensē savu īpašumu, ka pāriet citā galējībā – pārvēršas par pedantiskiem izpildītājiem, kuriem viss ir izplānots vairākus gadus uz priekšu, visas rīcības saliktas pa plauktiņiem.
Ideja, ka viņi ir nevēlami, bojā neplānotajiem bērniem visu dzīvi. Tagad viņiem pats galvenais ir saprast un pieņemt sevi, ka paši savā dzīvē viņi vairs nav atkarīgi no mātes vēlmēm, ka viņi var un viņiem ir jāmīl, kā arī jābūt mīlētiem.
Afirmācijas var skanēt tā: es esmu pelnījis dzīvi – kā jebkurš cits. Es esmu vēlams vīrietis (sieviete). Tās ir manas tiesības – būt mīlētam un mīlošam. Mana dzīve pieder tikai man.
JA BĒRNS DZEMDĒ IR NEPAREIZI GULĒJIS
Pirms dzemdībām vecmāte cenšas izlabot viņa stāvokli. Tas, pirmām kārtām, ir saistīts ar vardarbību pret māti un augli, otrkārt, ar nepārliecinātību, ka procedūra izdosies. Mātes satraukums, ārsta roku pieskāriens – caur barjeru, bet ļoti nepatīkamas no tiem nākošie nodomi, – veido absolūti specifisku dabu.
Tādi cilvēki pastāvīgi pašattīstās, vienmēr ir aizņemti ar aktīvu darbību, bet nez kāpēc ne ar to, ne par to, ne tā…Viņi nekādi nevar noteikt savu pareizo virzienu (pat atrodoties uz ielas), nesaprot, kur meklēt informāciju vai prasmes, viņiem nav pašiem savs viedoklis par lietām, kas atrodas tālāk par 2 gājieniem. Tajā pašā laikā viņi var būt ārkārtīgi nervozi, kustīgi, satraukti, uzmācīgi, bet aiz tā neslēpjas nekādi sasniegumi vai izaugsme.
Fiziskajā plānā nepareizs stāvoklis dzemdē var izraisīt problēmas ar gaitu, figūru, kustībām. Sāpes mugurkaulā, locītavās, iekšējos orgānos, kad nav atrodama pilnīgi nekāda patoloģija. Reizēm tādas sūdzības tiek uzskatītas par depresijas, neirozes, aizdomīguma pazīmē, bet tā ir tikai daļa no vispārējā nervu reaģēšanas veida.
Vajadzētu biežāk sev atkārtot: man patīk mans ķermenis. Es esmu drošībā. Es zinu, ko daru. Es skaidri zinu, kur eju (uz kurieni virzos). Lai ko es arī darītu, es daru to pareizi. Es piedodu vecmātei, kura nodarīja man sāpes – tas bija manis paša labā.
NABASSAITE AP KAKLU
Iespējams, ka bērni, kuriem grūtniecības beigās vai tikai dzemdību laikā bija ap kaklu aptinusies nabassaite – ir paši laimīgākie, bet arī paši apvainotākie psiholoģiskajā ziņā. Viņiem paveicās izdzīvot, bet pastāvīga saites sajūta uz kakla visa mūža garumā atstāj savu noespiedumu uz emocionālajiem pārdzīvojumiem. Nereti viņi (it īpaši sievietes) tiecas veidot histērijas, turklāt pirmās pazīmes tuvojošajai lēkmei – kamola sajūta kaklā, kas traucē elpot vai norīt.
Vīrieši nevar ciest kaklasaites vai ciešas, pieguļošas bitlenes. Apzinātais ieradums dzīvei uz nāves robežas izraisa to, ka tādi cilvēki tiecas pēc avantūrām, ekstremālām situācijām. Turklāt sākotnējā reakcija ir panika, bet lēmuma pieņemšanas brīdī viņi izturas tā, it kā paredz visu no sākuma līdz beigām, un veic vienīgās patiesās, bet gandrīz pašnāvnieciskās darbības.
Tas pats arī privātajās attiecībās: pastāvīgi kontakti ar partneriem, kuri visdrīzāk kaitēs, nekā atbalstīs; situācijas samezglošana un negaidīta situācijas atrisināšana.
Nostādnes varētu būt tādas: es dzīvoju pilnīgā drošībā. Dzīve ir patīkama un droša lieta. Es tieku galā ar situāciju, neaizejot līdz krīzei. Es gribu un varu būt mīlēts un mīlošs. Neviens nav vainīgs, ja ar mani notiek sarežģītas situācijas. Es piedodu mammai to, ka viņa sevi un mani nesaudzēja grūtniecības laikā.
DVĪŅU MĪLESTĪBA UN NAIDS
Bērni, ka piedzimuši kā dvīņi, var izjust viens pret otru vai nu ārkārtēju mīlestību, vai arī ārkārtīgu rūgtumu – atkarībā not ā, kā notika grūtniecība un vai viņiem pietika skābeklis un barības vielas. Turklāt lielāka nozīme ir tam, cik ātra bija izvēle – kam piedzim pirmajam. Vienolu dvīņi, kā likums, izkārtojas dzemdē tā, ka jautājums par secību tiek izlemts jau ilgi pirms dzemdību sākuma.
Tāpēc tādi dvīņi jau pirmajās dzīves minūtēs skaidri izrāda līdera un vadītāja īpašības, turklāt turpmāk šīs attiecības starp dvīņiem un ar apkārtējiem praktiski nemainās. Bet divolu dvīņi var sarīkot īstu cīņu par tiesībām ienākt pasaulē pirmajam. Šīs cīņas atbalsis parādās rakstura īpatnībās.
Tas, kurš piedzimis pirmais vienolu pārī, var būt agresīvs, it īpaši attiecībā pret otru dvīni. Tās ir atbalsis no pasīvas cīņas par tiesībām piedzimt pirmajam, kas attistīas aptuveni 6 – 7 grūtniecības mēnesī. Līdz dzemdībām vēl ir pietiekoši ilgs laiks, tāpēc bērni slinki cenšas virzīties uz leju, lai ieņemtu dzemdībām stratēģiski svarīgo pozu.
Maigi grūdieni, atgrūšana izraisa noteiktas neapmierinātības veidošanos vienam pret otru, slēptu agresiju, it īpaši pirmajam. Turklāt šo slēpto agresiju pirmais var izrādīt arī pret tām dzīvām būtnēm, kuras uzskata par jaunākām, piemēram, maziem sunīšiem (bet ne tāda izmēra kaķiem). Tajā pašā laikā pirmais spēj uzņemties lēmumu pieņemšanas vai grūta uzdevuma risināšanas smagumu. Nereti vienolas pārī pirmais ir stratēģijas izstrādātājs, bet otrais – lielisks plāna izpildītājs.
Pirmais divolu pārī nereti tāds izrādās aktīvas augļu pārvietošanās rezultātā pirms pašām dzemdībām. Grūtnieces zina, ka neilgi pirms dzemdībām dzemde it kā nolaižas, kļūst vieglāk elpot, augļa galviņa (un šajā gadījumā – pirmā augļa) virzās uz leju. Dvīņu grūtniecības laikā, it īpaši divolu, tāda dzemdes noslīdēšana var nenotikt vai arī notikt pašās pēdējās dienās pirms dzemdībām.
Var teikt, ka visu šo laiku dvīņi nekādi nevar vienoties, kurš no viņiem būs pirmais. Bet, ja viņu strīds ievelkas, tad dzemdes noslīdēšanu var izraisīt abu bērnu aktīva kustēšanās – viņi problēmu risina ar spēka metožu palīdzību.
No šejienes rodas arī pirmā strīdīgais raksturs divolu pārī. Ja tas izrādās puisītis, tad viņš var kļūt vienkāršs un kauslīgs, bet arī aprobežots un atvērts. Ja pirmā būs meitenīte, tad viņai var būt lielākas ambīcijas, bet mērķu sasniegšanā viņa izmantos ne tikai atklātu spēli, bet arī aizliegtos paņēmienus, intrigas utt.
Otrais no vienolu pāra mēdz būt sākotnēji labs kā izpildītājs, bet praktiski bez noslieces uz radošumu. Nereti novērojamas problēmas ar kuņģi un aknām, jo no pašas dzimšanas (un pat agrāk) orais radis sevi saspiest, saspringt, dot ceļu. Dzīvē otrais nereti sastopas ar grūtībām, izvēloties galveno attīstības ceļu, kaut gan sīku plānu izpilde viņam padodas bez īpašas piepūles.
Otrajai meitenītei ir tieksme veidot sarežģītas situācijas, no kurām pati ar grūtībām tiek laukā, kaut arī sākotnēji viņai liekas, ka viss attīstās pēc viņas pašas plānu. Otrais puisītis (ja pirmā ir bijusi māsiņa) var just tieksmi uz vecākām sievietēm, bet viņa attiecības ar citiem zēniem ir kā padotajam vai arī kā “pelēkajam kardinālam”.
Ja gan pirmā, gan otrā ir bijušas meitenītes, abām mēdz būt attīstīta iekšējā redze vienai pret otru. Viņu savienība reizēm ir līdzīga ekstrasensorai saziņai, bet panākumus un kļūdas praktiski kopē viena no otras. Starp meitenēm – dvīnēm biežāk, nekā starp parstajām māsām, mēdz būt gadījumi, kad abas dala vienu vīrieti. Turklāt, ja pirmā no viņām uzsākusi tuvas attiecības ar viņu, tad otrā kļūst par mīļāko, attēlošanas dēļ un arī tāpēc, ka jūtas, kā vergs. Ja vīrietis sākotnēji pieder otrai, tad pirmā zemapziņā uzskata viņu par piederošu viņai tieši tikpat, cik māsai.
Lai iegūtu savu, individuālo eksistenci, ir noderīgas tādas afirmācijas kā: mana dzīve pieder tikai man. Mani var imitēt, bet es – nevienu. Cilvēki paši par sevi ir interesanti. Manu veselību var labot. Es piedodu vecākiem par to, ka nepiedzimu viena (viens).
JA MAMMA NEVARĒJA ATSLĀBINĀTIES
Intīmo attiecību esamība vai trūkums starp vecākiem grūtniecības laikā spēj radīt dažādu ietekmi uz zemapziņu, atkarībā no savstarpējo attiecību īpatnībām un vēlmes pēc seksuālā kontakta.
Dažas sievietes līdz ar grūtniecības sākšanos, zaudē jebkādu seksuālu iekāri (sava veida instinktīvs saudzējošais režīms), bet citām tieši otrādi, uzbudinājums kļūst spēcīgs un uzmācīgs. Bet dzimumdzīve ne vienmēr tiek veidota, ņemot vērā grūtnieces stāvokli. Vienas sievietes seksu nedabū, jo viņas ir iebaidījuši ārsti ar spontānā aborta draudiem vari arī vīrs baidās kaitēt bērnam (kas principā nav iespējams). Citām, tieši otrādi, ir dzimumattiecības, ejot topošā tēva seksualitātes pavadā.
Ja sieviete apspiež savas vēlmes, atrodas augstas dzimumtieksmes stāvoklī, tad piedzimušais puisītis var atšķirties ar spontānu, dabisku erekciju praktiski savās pirmajās mūža dienās. Nākotnē tādiem vīriešiem novērojama paātrināta ejakulācija, bet pats uzbudinājums dzimumaktā rodas ļoti ātri – pie vismazākā sievietes pieskāriena vai arī no fantāzijām, kas saistītas ar noteiktu sievieti.
Meitenēm mēdz būt agrīnas iemīlēšanās – sākumā draudzenēs (bez homoseksualitātes iezīmēm!), bet pēc tam arī erotiskās fantāzijas, kas apsteidz vienaudžus par 1 – 2 gadiem. Turklāt abu dzimumu pārstāvji atšķiras ar paaugstinātu uzbudināmību visās dzīves jomās – no acumirklīgas reakcijas uz briesmām līdz ilgstošiem pārdzīvojumiem par jau pagājušu situāciju.
Pieaugušiem vīriešiem un sievietēm novērojama tieksme uz slimībām, kas saistītas ar spriedzi un aizturēm – aizcietējumi, žultsakmeņu slimības, hemoroīdi utt.
Lai tiktu galā ar zemapziņas kompleksiem dotajā situācijā pilnībā noderēs tāda veida afirmācijas: mana dzīve rit līgani, bez spriedzes. Es viegli atslābinos. Man ir patīkami atpūsties, neko nedarot. Man nekur nav jāsteidzas. Es piedodu mammai par to, ka viņa nevarēja atslābināties.
MAMMAS PIESPIEDU PAKLAUSĪBA
Ja sieviete nevēlējās seksu grūtniecības laikā, bet piedalījās intīmos kontaktos, tad auglis var sajust viņas attālināšanos no situācijas. Bērns, un pēc tam pieaugušais zemapziņā seksu uzskatīs par kaut ko agresīvu, uzspiestu, ne vienmēr patīkamu, un līdz ar to vispār nevajadzīgu un nepatīkamu.
Zēni mēdz būt atsvešināti no pretējā dzimuma vai nu tāpēc, ka meitenes viņus biedē, vai arī tāpēc, ka viņi baidās nodarīt meitenei pāri (paši nezinot, kā un kapēc). Pusaudži un jaunieši var neuzsākt dzimumdzīvi, baidoties nodarīt meitenei sāpes (it īpaši, ja zina, ka viņa ir nevainīga).
Pieaudzis vīrietis vairāk par citiem būs ar noslieci uz neirotiskas impotences attīstību, jo katrā kontaktā baidās “neatbilst” partneres prasībām. Meitenes aug par pāridarītājām (atspēlējoties puišiem par mātes uzspiesto paklausību), mēdz būt trakules ne tāpēc, ka vīrišķīgas, bet tāpēc, lai kļūtu par “savējo čali”, kuram neko nespiedīs darīt ar varu.
Meitenes ar neparastu rūpīgumu sargā savu nevainību – gandrīz līdz apsēstībai. Pieaugušām dāmām tieksme uz pedantismu saskan ar pilnīgas izlaidības sprādzieniem, kad neskatoties tiek darītas lietas, kas nedaudz vēlāk rada patiesu izbrīnu: un to visu es??? Abiem dzimumiem var būt somatizētas, agresīvas aizsardzības lēkmes: atbildot uz fizisku vai psihisku piespiešanu attīstās kādas slimības lēkme – no apendicīta līdz pat bronhiālajai astmai. Turklāt bieži vien runa iet par realām fiziskām izmaiņām, un nevis vienkārši pašiedvesmu.
Šajos gadījumos afirmācijas ir šādas: es esmu patstāvīgs. Es pats valdu pār sevi. Mans ķermenis ir mans draugs, mēs darbojamies kopā. Es piedodu vecākiem par to, ka viņi nespēja nokārtot attiecības grūtniecības laikā.
JA VĪRS IR DAUDZ VECĀKS PAR SIEVU
Liela vecuma starpība vecākiem, pēc neonatālo psihologu domām, arī var ietekmēt iedzimtu psiholoģisku kompleksu rašanos topošajam bērnam. Ja vīrs ir daudz vecāks par sievu, tad viņas attieksme pret vīru, kā pret neapzinātu pašas tēva simbolu, tiek nodota tālāk bērnam, kurš uzņemas uz sevi daļu “vainas” par kopdzīvi ar “tēti”. Šī iemesla dēļ auglis var atpalikt gan augšanā, nebūt pietiekoši attīstījies līdz ierastajam dzemdību laikam, viņa orgāni un sistēmas (it sevišķi dzimuma – kuņģis, urīnpūslis utt. ) ir noslieces uz spazmām (it kā no bailēm saņemt sodu no bargā SIMBOLA puses
Attiecībās ar apkārtējiem meitenīte, sieviete mēdz būt noslēgta, baidās, ka negūs panākumus vienaudžu vidū, bet pēc tam atzinību meklē starp vecākiem vīriešiem. Kaut gan seksualitāte tādām dāmām ir pilnībā nobriedusi, viņas ir gatavas dzīvot ar vecīti, lai tikai būtu apstiprinājums, ka viņas ir palikušas tikpat pievilcīgas “simbola” acīs, kā tajos laikos, kad runa bija tikai par augli, turklāt pat nezināma dzimuma.
Zēni, vīrieši, kuri piedzimuši tādā pārī, nereti ir sievišķīgi, izlutināti, egoistiski. Viņi ar mātes asinīm ir uzsūkuši viņas cieņu, pielūgsmi, bailes vīra-tēva priekšā, neapzināti pārnesuši šo attieksmi uz sevi, un tagad uzskata, ka arī paši ir tikpat vareni un cildeni, kā tēvs mātes acīs. Vīriešu dzimuma pārstāvjiem var būt problēmas ar gremošanu, viņiem viegli veidojas kuņģa čūla, alerģiskas reakcijas, līdz pat ļoti izteiktām alerģijām. Bet šeit runa nav par bronhiālo astmu vai dermatozēm – priekš šādām slimībām vīrieši sevi pārāk mīl.
Afirmācijas ir šādas: gudrība – tās nav grumbas, bet gan prāts. Mīlestībā galvenais ir attiecības vienam pret otru. Kas kopā auga, tie labāk viens otru saprot. Man bailes un izcilība ir svešas. Es piedodu saviem vecākiem par kontaktu starp paaudzēm.
JA LAULĪBĀ SIEVA IR VECĀKA PAR VĪRU
Tad nereti sievai ir mātišķa attieksme pret vīru. Un atbilstoši jaunais vīrs arī pret savu “otro pusīti” attiecas ar neapzinātu (bet varbūt arī apzinātu) dēla godbijību.
Grūtniece sajūt savu augli, kā vēl vienu bērnu, kuru dievinās un lutinās. Tajā pašā laikā ir arī neliela vainas sajūta par to, ka “atņēmusi” vīrieti viņa vienaudzēm, izveidoja attiecības it kā ar dēlu. No šejienes nāk arī bērnu psihosomātiskās īpatnības.
Zēns vienmēr kautrēsies no maiguma izpausmēm, it īpaši no mātes puses, bet nākotnē – arī sievietēm (it īpaši, ja viņas ir vecākas par viņu). Tajā pašā laikā viņa erotiskās tieksmes būs saistītas tikai un vienīgi ar nobriedušām sievietēm, pat daudz vecākām. Bērnībā tādiem bērniem bieži mēdz būt nosliece uz zilumu veidošanos, kaut arī ar veselību viņiem viss ir kārtībā. Ar vecumu visbiežāk mēdz būt galvassāpju lēkmes, gāzu uzkrāšanās, sejas un kakla nosarkšana bez redzama iemesla. Intīmā ziņā tādiem vīriešiem novērojama nosliece uz ejakulācijas traucējumiem – no priekšlaicīgas līdz pilnīgam ejakulācijas trūkumam.
Meitene sevī nes mātes “vainas” driskas, kas var viņu pusaudzes vecumā padarīt pārāk atdevīgu, gatavu uz intīmām attiecībām vīrieša dēļ. Sievietēm bieži mēdz būt aizcietējumi, krūts slimības, žultsakmeņu slimības. Garastāvoklis (īpaši pēc 40 gadiem) var būt mainīgs, turklāt savaldīt to ir pilnīgi neiespējami. Rīcības, kas veiktas šādos brīžos, nes drīzāk sarūgtinājumu nekā nepatikšanas. Jo sarūgtināt kādu sievietei neļaus zemapziņas komplekss: es jau tā esmu vainīga, nevajag palielināt šo vainu…
Vēršanās pie sevis aicina stiprināt patstāvīgumu un atbildību par sevi un savu apkārtējo pasauli: katrs cilvēks dzīvē uz priekšu virzās pats. Es esmu vienīgais un neatkārtojamais, mani nevajag apvainot. Man vienmēr ir, ar ko nodarboties. Es piedodu savai mammai to, ka viņa pakļaujas tētim.
AR SEJU PRET PASAULI
Gribas uzsvērt to, ka dzemdības ir dzemdības, un pagaidām neviens savādākā ceļā pasaulē nav nācis. Savas īpatnības ir katrā un jebkurā gadījumā, turklāt dažādu nosacījumu savienojums var veidot sarežģītus variantus, kuros dažādi sadzīvo visdažādākie iemesli, kas ietekmējuši grūtniecības un dzemdību norisi, vecāku savstarpējās attiecības, mātes stāvoklis – gan fiziskais, gan psihiskais.
Piemēram, bērns nāk pasaulē ar sejiņu vai nu uz augšu, vai leju. Citi varianti praktiski ir izslēgti sakarā ar sievietes anatomiju. Tad lūk bērni, kuri piedzimst ar seju pret mammas vēderu (tas ir, pret PASAULI), atšķiras ar ziņkārību, drosmi, sava veida avantūriskumu, vēlmi (un iespējām) pakļaut apkārtējos savai gribai.
Bet bērni, kuri piedzims ar seju uz atpakaļu (tas ir, PROM NO PASAULES), var būt noslēgti, individuālisti, vairāk aizņemti ar savu iekšējo pasauli, nekā apkārtējo realitāti.
Bet gan vieni, gan otri ir pilnīgi normāli, kaut arī katram ir savas īpašās uzvedības īpatnības, fiziskā un psiholoģiskā veselība. Par guļu dzemdību laikā ir vērts runāt vien tad, ja indivīda īpatnības pārkāpj sabiedrībā pieņemtās normas un nes nepatikšanas gan pašam cilvēkam, gan cilvēkiem, kuri ir viņam apkārt.
Tāpēc afirmācijas ir jāizmanto tad, kad jūs paši redzat (vai arī apkārtējie sazvērnieciski, bet draudzīgi pasaka priekšā), ka jums ir tādas rakstura īpašības, tādas veselības īpatnības, kuras draud sabojāt dzīvi jums, un iespējams, pat jūsu tuviniekiem. Mēdz būt grūti tikt skaidrībā par neonatālā perioda un jaundzimušā bērna (un vēl vairāk – pieauguša cilvēka) īpatnību kopumu. Jo, kā jau tika teikts, izņemot grūtniecību un dzemdībām, katra cilvēka apziņu un zemapziņu ietekmē miljoniem stimulu, kuri pastiprina cits citu un arī atslābina, sniedz pilnīgi jaunu nozīmi sen zināmajam vai arī pārvērš eksotisko par ierastu lietu.
Bet tajā pašā laikā afirmācijas var izmantot pat tad, ja neesat pārliecināti par to, kāda jums ir bijusi pirmsdzemdību un dzemdību pagātne. Jo vēršanās pašam pie sevis nav specifiska, tai nav nepieciešama speciāla sagatavošanās vai arī stingri noteiktas situācijas esamība. Katrs cilvēks, kas nonācis tumšā mežā, briesmīgā biezoknī, pamestā māja, sev stāsta: “Man nav bail, nav bail, nav ba…”. Tāpat jebkurš vīrietis un jebkura sieviete, kuri saprot, ka ar viņiem notiek vienas un tās pašas izmaiņas (kaut arī dažādu iemeslu dēļ), var izrunāt vienas un tās pašas afirmācijas, kuras noteikti palīdzēs – tajā skaitā arī pārvarēt sākotnējo traucējumu iemeslu.
No otras puses, gribas pabrīdināt par neattaisnotu principu izmantošanu, kuri ir neonatālās psiholoģijas pamatā. Centieties nepārnest uz apkārtējiem savas zināšanas VIENKĀRŠI TĀPAT, aiz garlaicības. Pirmkārt, secinājumi pilnībā var būt visai virspusīgi, bet visdrīzāk – nepareizi. Otrkārt, jūs riskējat sabojāt attiecības ar katru paziņu, izpreperējot viņu pa šūniņai. Tā kā, kas attiecas uz jums pašu – lūdzu, bet, kas attiecas uz citiem – aizliegts.
Kā pie jebkurām izmaiņām vajag sākt ar sevi, tā arī sava rakstura izveidi un savas veselības uzlabošanu veiciet vien priekš sevis – un drīz vien sapratīsiet, ka tikai jūs esat sava likteņa saimnieks pēc jūsu piedzimšanas.