Lai arī, kaut kur sirds dziļumos, mēs ticam Dievam.
Un, ja tomēr pastāv elle un paradīze, tad mēs godīgi atzīstamies: mēs degsim. Par mūsu kļūdām un par cilvēku nāvēm. Mediķiem ir tāds melnais humors: jo pieredzējušāks ārsts, jo lielāka kapsēta viņam aiz muguras. Bet par vienu nāvi, kuru neizdevās novērst, mēs reabilitējamies paši savas sirdsapziņas un Dieva priekšā ar desmitiem izglābtu dzīvību.
Nekad neaizmirsīšu, kā mēs no nāves glābām jaunu sievieti ar asiņošanu pēc ķeizargrieziena. Viņai pārlēja 25 litrus asiņu un trīs spaiņus plazmas!
Mēs pārstājām baidīties no nāves, pārāk bieži stāvam tai blakus – reanimācijā nomirst katrs desmitais. Biedē tikai ilgstoša, mokoša slimība. Nedod Dievs, kādam būt grūtībās.
Tādus slimniekus mēs esam redzējuši simtiem. Es zinu, ko nozīmē salauzt mugurkaulu, kad darbojas tikai smadzenes, bet viss pārējais nekustas. Tādi slimnieki izdzīvo maksimums divus mēnešus. Bija puisis, kurš neveiksmīgi ielēca baseinā, cits ielēca upē, trešais iedzēra pirtī un nolēma atvēsināties…Krīt no kokiem un lauž kaklus. Lauzts mugurkauls vispār ir sezonas traģēdija – vasara un rudens ir tieši sezona.
Es redzēju, kā mirst divi strādnieki, kas iedzēruši etiķi (lāpījās ne no pareizās pudeles), un es pat savam ienaidniekam nenovēlu tik mokošu nāvi.
Vai nu šajā, vai pagājušā gadā bija 24 gadus vecs puisis, kurš taisīja pašnāvību, iedzerot sērskābi. Atveda, viņš bija pie samaņas. Kā gan viņš nožēloja, ka to ir izdarījis! Pēc 10 stundām viņš vairs nebija starp dzīvajiem.
Bet 47 gadus veca sieviete, kura nolēma izbeigt savu dzīvi un iedzēra hlorofosu. Smaka nodaļā saglabājās vēl divas nedēļas! Man tagad tā asociējas ar nāvi.
Kāds pareizi nodēvēja reanimatoloģiju par visagresīvāko specialitāti – tādas ir manipulācijas. Bet sliktu ar tām izdarīt nevar. Notiek cīņa par dzīvību: no netiešas sirds masāžas tiek lauztas ribas, katetra ievadīšana vēnā rada plaušas vai trahejas bojājumus, intubācijas sarežģījumi narkozes laikā un var palikt bez pāris zobiem. Mēs baidāmies pieļaut kaut vismazāko neprecizitāti, baidāmies no visa.
Baidāmies, kad tiek atvesti bērni.
Apdegumi, traumas, saindēšanās…Bērniņam bija divi gadi. Iedzēra vecmāmiņas “klofelīna” pudelīti, un nevarējām izglābt. Kāds cits bērns bija iedzēris etiķi. Māte histērijā, stāsta, ka pati pudelīti knapi varējusi atvērt, bet četrus gadus vecais bērns iemanījās to attaisīt…
Visbriesmīgākais ir klusais mātes vaids pie slimā bērna gultiņas. Gan cerību, gan izmisuma pilnas acis: palīdziet!
Par katru tādu ainu mēs iegūstam vēl vienu cirtienu sirdī. Jūs jautāsiet, no kā mēs baidāmies? Mēs jau vairs nebaidāmies no sifilisa – mēs no tā esam ārstēti vairākas reizes. Nekad neaizmirsīšu, kā atveda asiņojošu jaunu sievieti pēc automašīnas avārijas. Viņai apkārt bija kādi 15 cilvēki, un visi bija asinīs līdz ausīm. Kurš bija uzvilcis cimdus, kurš ne, kuram bija kāda rēta, kurš savainojās, par drošības mēriem nedomāja neviens, uz kārts ir cilvēka dzīvība. Analīžu rezultāti nākamajā dienā parādīja četrus krustus uz sifilisu. Tika ārstēts viss personāls.
Mēs jau vairs nebaidāmies no tuberkulozes, kašķa, utīm, hepatīta. Kāds bija atvedis padzīvojušu vīrieti ar alkohola intoksikāciju un bezsamaņā. Izsaucām loru un tas mūsu acu priekšā no slimnieka auss izvilka kādus desmit kāpurus. Nekad nebiju redzējis, ka ausis dzīvotu tāda izmēra tārpi!
Pēdējos gados arvien biežāk slimnieki nāk ar psihozēm. Vai tas no dzīves, nez. Elementāra pneimonija notiek ar vissmagākajām psihiskajām novirzēm.
Pacienti bēg, katetrus ņem ārā, pa logu cenšas izkļūt…Viens tāds, piedzēries, iespēra pa vēderu medmāsai, kura bija stāvoklī. Sakiet vēl, ka mūsu darbs nav saistīts ar dzīvības risku?
Par mums runā – terapija pa ceļam. Tauta neļauj atslābināties. Cik daudz svešķermeņu mēs neatklājam – var izveidot muzeju ar priekšmetiem, kas izņemti no cilvēka ķermeņa. Ko tikai nerij: bija sieviete, kura līdz ar tortes gabaliņu bija norijusi plastmasas svečturi no mazas svētku svecītes Tas ir ass, un kā adata sacaurumoja kuņģi. Cik gan daudz sarežģījumu bija! Mēs ļoti ilgi cīnījāmies par viņas dzīvību, un izglābām.
No elpceļiem izņemam kaulus – kaklā iestrēga nesakošļātas gaļas gabals. Jau ap to laiku iestājās klīniskā nāve, apstājās elpošana. Sirdi iedarbinājām, pieslēdzām pie mākslīgās elpināšanas aparāta, bet…izglābt nevarējām, pārāk ilgs laiks bija pagājis. Un tādi slimnieki ir viens pēc otra.
Miers iestājas tikai pēc dežūras, bet tā ir tikai ķermenim, nevis galvai.
Eju mājās, katram pretīmnākošajam skatos uz kakla. Un pieķeru sevi pie domas, ka apsveru: vai viegli notiktu intubācija, jeb ar sarežģījumiem?
Atnāc mājās, apsēdies iemīļotajā krēslā un stulbi skaties televizorā. Hroniskas spriedzes gadījumā nevar atslābināties, ne iemigt. Ausīs džinkst mākslīgās elpināšanas aparāta skaņas. Bet pudeles neiemigt. Bet nauda katastrofiski trūkst. Kaut kādā Slovākijā reanimatologs saņem līdz pat 45 tūkstošus dolāru gadā. Mūsu valstī viss ir caur…katetru.
Mierina vien tas, ka tu kādam esi vajadzīgs. Tu esi izglābis no nāves cilvēku, un atdzimis kopā ar viņu.
avots: lapti.info