Kaitīgā ražošana: reanimatologa pieraksti

“Es esmu noguris no robežstāvokļa starp dzīvi un nāvi, no slimo stenēšanas un radinieku raudāšanas. Es esmu noguris pats no sevis”.

Vladimira Laiševceva, reanimatologa-anesteziologa, piezīmes. Viņš nomira 2009. gadā. Viņa meita Jūlija atrada šos pierakstus tēva dokumentos.

Es esmu reanimatologs.

Precīzāk, reanimatologs-anesteziologs. Jūs jautāsiet, kas labāk? Būtība ir viena – cīņa ar nāvi. Viņu, nolādēto, mēs esam iemācījušies sajust ar iekšām.

Neticiet, ka nāve ir sirma un ar izkapti rokās. Tā mēdz būt jauna un skaista, viltīga, glaimīga un nejauka.

Atslābinās, dos cerību un apmānīs. Es divus desmitus gadus esmu atdevis reanimācijai, un esmu noguris.

Noguris no pastāvīgas spriedzes, no tā robežstāvokļa starp dzīvību un nāvi, no slimnieku stenēšanas un radinieku raudāšanas. Esmu noguris, galu galā, pats no sevis. No paša sirdsapziņas, kas indē manu eksistenci un neļauj mierīgi dzīvot pēc katra letāla iznākuma. Katra nāve moka manu prātu ar jautājumu: vai tu izdarīji visu? Tu biji tajā brīdī, kad dvēsele mētājās starp debesīm un zemi, un tu to nepaturēji starp dzīvajiem. Tu kļūdījies.

Es ienīstu to nolādēto iekšējo balsi.  Tieši tā neļauj atslābt ne dienu, ne nakti. Tieši tā tur pastāvīgā spriedzes stāvoklī un moka ar šaubām. Liek pēc diennakts dežūras izklāt uz grīdas medicīnas grāmatas un meklēt, meklēt, meklēt. Atradi, ka var izmantot lūk, šo metodi. Zvanu uz nodaļu, kā tur iet slimniekam?

Kādam gan optimistam ir jābūt, lai no tā visa nesajuktu prātā. Optimisms reanimācijā – kā jums tas patīk? Divi pilnīgi nesavienojami jēdzieni.

No stresa katrs glābjas, kā var, katram ir sava “novirze”. Tiek izmantots jebkurš variants: bēgt uz taigu vientulībā, bliezt pa metālu, zīmēt eļļas glzenas, kalna slēpošana, makšķerēšana, medības, tūrisms…

Mēs glābjam cilvēkus, un aizraušanās glābj mūs.

Glābt…Mēs esam notrinuši šo vārdu gandrīz līdz tukšai skaņai. Bet katru reizi aiz tā stāv kāda liktenis. Pajautājiet jebkuram reanimatologam, cik cilvēkus viņš ir izglābis? Viņš neparko neatbildēs uz šo jautājumu. Nav iespējams saskaitīt visus, kuriem kritiskā brīdī esi palīdzējis. Narkozi iedevi, un cilvēks tev ir dzīvību parādā.

Nez kāpēc cilvēki reanimatologu nemaz par ārstu neuzskata. Zvana un jautā: un kurš operēja? Un nekad nepajautā, kurš deva narkozi?  Mēs paskaitījām: anesteziologs gada laikā iedod piecus tūkstošus narkožu. Un katru reizi tu uzņemies atbildību par svešu dzīvi: tu, anesteziologs, atslēdz slimniekam apziņu, un tādā veidā liedz viņam iespēju elpot, un tas nozīmē, dzīvot.

Visvairāk mēs baidāmies par sarežģījumiem pēc narkozes.

Pie mums saka: nemēdz būt mazu narkožu, mēdz būt lieli sarežģījumi pēc tām. Reizēm anestēzijas risks paaugstina pašas operācijas risku.   Var būt vis kaut kas: vemšana, alerģiskais šoks, elpošanas apstāšanās. Cik daudz ir bijuši gadījumi, kad pacienti ir nomiruši narkozē tieši uz operāciju galda. Pirms katras operācijas ej un lūdz Dievu, lai nebūtu pārsteigumu.

No pārsteigumiem mēs jo īpaši baidāmies. Visi kļuvuši māņticīgi…attiecībā uz slimniekiem. Ej un skaiti: tikai ne medicīnas darbinieks, ne ruds, ne ietekmīgs, ne radinieks un ne valsts iestādes darbinieks. Nez kāpēc ar tādiem vienmēr ir nepatikšanas. Tiklīdz kādas aizdomas par “pārsteigumiem” rodas, trīsreiz nospļaujamies un klauvējam pie koka.

Mēs nodaļā esam 11 ārsti, un visiem ir vienas un tās pašas slimības: išēmiska sirds slimība, sirdsritma traucējumi un…radikulīts.

Jā, jā, radikulīts ir profesionāla slimība. Tūkstošiem smagi slimo gada laikā iziet cauri mūsu nodaļai, un katrs ir jāpaceļ, jāpārliek, jāpārved…Sirds streiko katram otrajam.

Runā, ka amerikāņi ir saskaitījuši, ka vidējais reanimatologa dzīves ilgums ir 46 gadi.

Amerikā šai specialitātei ārsti velta ne vairāk par 10 gadiem, uzskatot to par viskaitīgāko ražošanu. Pārāk daudz stresa faktoru. No mūsu nodaļas mēs esam zaudējuši jau divus. Viņiem bija 46 un 48 gadi. Veseli vīri, par tādiem saka “ar cirvi nenocirtīsi”, bet sirds neizturēja.

Un kā izturēt to, ka tavu acu priekšā nāve katru dienu paņem kāda dzīvību. Pusgadu acu priekšā stāvēja jauns puisis ar asiņainām acīm, kuru ar šašlika iesmu ievainoja kakla artērijā. Visu laiku tikai teica: “glābiet mani, glābiet mani”. Viņš bija pie samaņas un “aizgāja” tieši mūsu acu priekšā.

Vīrietis ar infarktu atveseļojās, jau gatavojām viņu pārcelt uz profila nodaļu. Guļ, runājas ar mani, un pēkšņi zīlītes satumst, krampji un acumirklīga nāve. Manu acu priekšā.

Mani sapratīs tas, kurš kaut ko tādu ir kaut reizi izjutis.

Šo sajūtu ir grūti aprakstīt: žēlums, izmisums, aizvainojums un niknums. Aizvainojums uz pacientu, kurš “pievīla” ārstu, apmānīja tā cerības. Tā vien gribas iekliegties: nepateicīgais!

Un dusmas pašam uz sevi. Uz savu nevarību nāves priekšā, par to, ka viņai izdevās tevi piemānīt. Tad, atceros, es raudāju. Centos visu vakaru mājās sevi apklusināt ar šņabi. Nepalīdzēja. Es saprotu, ka mēs neesam Dievi, mēs esam vienkārši ārsti.

Cik reizes mums, reanimatologiem, nav nācies novērot klīnisko nāvi un atgriezt cilvēkus dzīvē? Jau no tās saules. Jūs domājat, ka mēs ticam paralēlām pasaulēm un aizsaulei? Nekā tamlīdzīga. Mēs esam praktiķi, un mums tika pasniegts ateisms. Mums nepastāv ne elle, ne paradīze. Mēs iztaujājam par sajūtām visus, kuri ir pārdzīvojuši klīnisko nāvi: neviens TUR neko nav redzējis. Acīs, saka, palika tumšs, ausīs zvanīja, bet tālāk neko neatceros.

Toties mēs ticam liktenim. Savādāk, kā gan paskaidrot, ka izdzīvo tas, kuram pēc visiem likumiem, nevajadzēja izķepuroties, un nomirst cits, kuram medicīna pareģoja dzīvot?  Kādam puisim ar cirvi bija sacirsta galva, nedaudz zem acīm sašuva un nekas.

Sievieti no celu satiksmes negadījuma nogādāja slimnīcā – autobuss bija apkritis, salauzts viņai bija viss, kas vien varēja, smaga galvas smadzeņu trauma, bija sajūta, ka viņai puse sejas ir atdalījusies no otras. Visi bija pārliecināti, ka viņa neizdzīvos. Bet viņa ņēma un apmānīja nāvi. Satieku viņu pilsētā, atpazīstu: ar tonālo krēmu noslēpta rēta uz sejas, knapi pamanāma, skaista un veselīga sieviete.

Bija gadījums, kad bērnam zirgs ar pakavu izsit caurumu visam galvaskausam cauri. Pēc visiem likumiem viņam nevajadzēja izdzīvot. Izdzīvoja. Kādu jaunekli trīs reizes (!) atveda ar ievainojumu sirdī, un trīs reizes viņš izķepurojās. Nu un tagad pamēģiniet neticēt liktenim. Kāds cits izspieda pumpu uz sejas – sepse un letāls iznākums.

Šķir nākošo lapu un lasi turpinājumu

Iesaki šo rakstu citiem!
loading...

Pievienot komentāru