Staņislava Ļeščinska, vecmāte no Polijas, sākot no 1945. gada 26. janvāra divus gadus palika Osvencimas nometnē un tikai 1965. gadā uzrakstīja šo ziņojumu.
“No trīsdesmit pieciem saviem darba gadiem kā vecmāte divus es pavadīju kā ieslodzītā sieviešu koncentrācijas nometnē Osvencimā – Bžezinska, turpinot pildīt savu profesionālo pienākumu. Starp milzīgi daudzajām sievietēm, kuras tur tika nogādātas bija daudzas grūtnieces.
Vecmātes funkcijas es tur veicu pēc kārtas trijās barakās, kuras bija celtas no dēļiem ar daudzām šķirbām, kurus bija izgrauzušas žurkas. Barakas iekšā no abām pusēm karājās trīsstāvu guļvietas. Katrā no tām bija jāguļ trim vai četrām sievietēm – uz netīriem salmu maisiem. Bija ciets, jo salmi jau sen bija sabirzuši putekļos, un slimās sievietes gulēja gandrīz uz dēļiem, turklāt ne gludiem, bet ar šķeldām, kas dūrās ķermenī un kaulos.
Pa vidu, viscaur barakai, stiepās krāsns, kas tika būvēta no ķieģeļiem, ar kurtuvēm sānos. Tā bija vienīgā vieta, kur varēja pieņemt dzemdības, jo sitas vietas šim mērķim nebija. Krāsni kurināja tikai dažas reizes gadā. Tāpēc mocīja aukstums – mokošs, uzmācīgs, it īpaši ziemā, kad no jumta uz leju stiepās garas lāstekas.
Par bērna dzimšanai nepieciešamo ūdeni man bija jārūpējas pašai, bet, lai atnestu vienu spaini ar ūdeni, vajadzēja vismaz divdesmit minūtes.
Šķir lapu un lasi tupinājumu