Šādos apstākļos dzemdētāju liktenis bija skumjš, bet vecmātes loma – neparasti grūta: nekādu antiseptisku līdzekļu, nekādu pārsiešanas materiālu. No sākuma es biju pakļauta pati sev: grūtību gadījumos, kad bija nepieciešama ārsta -speciālista iejaukšanās, piemēram, lai pašrocīgi atdalītu placentu, man bija jārīkojas pašai. Vācu nometņu ārsti – Rode, Kēnigs un Mengele – nedrīkstēja “aptraipīt” savu ārsta aicinājumu, palīdzot citas tautības pārstāvjiem, tāpēc man nebija tiesību saukt viņus palīgā.
Vēlāk es dažas reizes izmantoju poļu sievietes – ārstes Irēnas Koņečnojas palīdzību, kas strādāja blakus nodaļā. Bet, kad es pati saslimu ar izsitumu tīfu, tad lielu palīdzību man sniedza ārste Irēna Bjaluvna, kura rūpējās par mani un maniem slimniekiem.
LASI VĒL: Instagrama cenzūra neļāva publicēt šīs dzemdību bildes…
Par ārstu darbu Osvencimā es nerunāšu, jo tas, ko es novēroju, pārsniedz manas iespējas vārdiem izteikt ārsta aicinājuma cēlumu un varonīgo pienākumu pildīšanu. Ārstu varoņdarbs un viņu pašaizliedzība ir iespiedušos to cilvēku sirdīs, kuri jau vairs nekad par to nespēs kādam izstāstīt, jo ir miruši mokpilnā nāvē nebrīvē. Ārsts Osvencimā cīnījās par nāvei nolemto dzīvību, atdodot pats savu dzīvību. Viņa rīcībā bija tikai pāris paciņas aspirīna un milzīga sirds. Tur ārsts strādāja nevis slavas, goda vai profesionālo ambīciju apmierināšanas dēļ. Viņam eksistēja tikai ārsta pienākums – glābt dzīvību jebkurā situācijā.
Manis pieņemto dzemdību skaits pārsniedza 3000.Neskatoties uz neciešamo netīrību, tārpiem, žurkām, infekcijas slimībām, ūdens trūkumu un citām šausmām, kuras nav iespējams izstāstīt, tur notika kaut kas neparasts.
Reiz, kāds SS-iešu ārsts lika man sastādīt atskaiti par dzemdību laikā gūtām infekcijām un nāves gadījumiem starp mātēm un jaundzimušajiem. Es atbildēju, ka man nav bijis neviens nāves gadījums ne starp mātēm, ne starp bērniem. Ārsts paskatījās uz mani ar neticību. Teica, ka pat uzlabotās vācu universitātes klīnikas nevar lepoties ar tādiem panākumiem. Viņa acīs es saredzēju dusmas un skaudību. Iespējams, līdz ārprātam izmocītie organismi bija pārāk nederīga barība baktērijām.
Sieviete, kura gatavojās dzemdēt, bija spiesta ilgu laiku atteikties no maizes ēšanas, par ko varēja dabūt sev palagu. Šo palagu viņa saplēsa joslās, kas noderēja par mazuļa autiņiem.
Autiņu mazgāšana izraisīja daudz grūtības, it sevišķi stingrā aizlieguma atstāt baraku dēļ, kā arī nebija iespēja brīvi jebko darīt barakas iekšā. Izmazgātos autiņus dzemdētājas žāvēja pašas uz sava ķermeņa.
Līdz 1943. gada maijam visi bērni, kuri piedzima osvenciešu nometnē, tika zvērīgā veidā upurēti: viņus slīcināja mucā. To darīja medmāsas Klāra un Fanija. Pirmā bija vecmāte pēc profesijas, un nometnē nonāca par bērnu slepkavību. Tāpēc viņai neļāva strādāt specialitātē. Viņai tika uzdots darīt to, kam viņa bija derīgāka. Tāpat viņai tika uzticēta vadošais amats barakā. Palīgā viņai tika iedota vācu ielasmeita Fanija. Pēc katrām dzemdībām no šo sieviešu istabām līdz dzemdētājām nonāca skaļa burbuļošana un ūdens šļaksti. Drīz pēc tam dzemdētāja varēja ieraudzīt sava bērna ķermeni, kas bija izsviests no barakas un žurku sagrauzts.
1943.gada maijā dažu bērnu stāvoklis mainījās. Zilacainus un gaišmatainus bērnus atņēma mātēm un sūtīja uz Vāciju ar mērķi denacionalizēt. Aizvedamos mazuļus pavadīja nevaldāmas māmiņu raudas. Kamēr bērns palika ar māti, pati esamība par māti bija cerības stars. Šķiršanās bija šausmīga.
Ebreju bērnus turpināja slīcināt ar nežēlīgu cietsirdību. Nebija ne runas par to, ka varētu paslēpt ebreju bērnu un noslēpt starp ne-ebreju bērniem. Klāra un Fanija pārmaiņus uzmanīgi sekoja ebreju sievietēm dzemdību laikā. Piedzimušajam bērnam uztetovēja mātes vārdu, noslīcināja mucā un izsvieda no barakas.
Pārējo bērnu liktenis bija vēl sliktāks: viņi nomira lēnā bada nāvē. Viņu āda kļuva smalka, gluži kā pergaments, caur to varēja redzēt cīpslas, asinsvadus un kaulus. Visilgāk pie dzīvības turējās padomju laika bērni – no Padomju Savienības bija aptuveni 50 % ieslodzītās.
Starp daudzajām tur pārdzīvotajām traģēdijām īpaši atmiņā man palikusi kādas sievietes traģēdija, kura bija no Viļņas un tika atsūtīta uz Osvencimu, lai palīdzētu partizāniem. Uzreiz pēc tam, kad viņai piedzima bērniņš, kāds no apsargiem izkliedza viņas numuru (ieslodzītos nometnē izsauca pēc numuriem). Es aizgāju, lai paskaidrotu viņas stiuāciju, bet tas nepalīdzēja, bet gan tikai izraisīja dusmas. Es sapratu, ka viņu izsauc uz krematoriju. Viņa ietina bērnu netīros papīros un pielika pie krūtīm…Viņas lūpas kustējās bez skaņas, – acīmredzot, viņa vēlējās nodziedāt mazulim dziesmiņu, kā dažreiz darīja mātes, dziedot šūpuļdziesmiņas, lai mierinātu tos mokošajā aukstumā un badā, un mīkstinātu viņu sāpes.
Bet šai sievietei nebija spēka…viņa nespēja izdvest ne skaņas – tikai lielas asaras tecēja pa vaigiem, notecēja pa viņas neparasti bālajiem vaigiem, krītot uz mazā, nolemtā galviņu. Kas bija vēl traģiskāk, grūti pateikt – mazuļa nāves pārdzīvojumi, kas gājis bojā mātes acu priekšā, vai arī mātes nāve, kuras apziņā paliek viņas dzīvais bērns, kas pamests likteņa varā.
Starp visām šīm šausmīgajām atmiņām manā apziņā pazib viena doma, viens motīvs. Visi bērni piedzima dzīvi. Viņu mērķis bija dzīvība! Nometni pārdzīvoja tikai knapi trīsdesmit no tiem. Pāris simti bērnu tika izvesti uz Vāciju, lai tos denacionalizētu, vairāk kā 1500 noslīcināja Klāra un Fanija, vairāk kā 1000 bērni nomira no aukstuma un bada (šie aptuvenie dati neiekļauj periodu līdz 1943. gada aprīļa beigām).
Man joprojām nav bijusi iespēja nodot Veselības Dienestam savu vecmātes ziņojumu no Osvencima. Nododu to tagad visu to vārdā, kuri vairs neko nespēj pasaulei pastāstīt par ļaunumu, kas viņiem tika nodarīts, kā arī visu māšu un bērnu vārdā.
Ja manā Tēvijā, neskatoties uz skumjo kara pieredzi, var rasties tendence, kas vērsta pret dzīvību, tad es ceru uz visu vecmāšu balsīm, visu īsto māšu un tēvu balsīm, visu kārtīgo pilsoņu balsīm, lai aizsargātu bērna tiesības uz dzīvību.
Koncentrācijas nometnē visi bērni – pretēji gaidītajam – piedzima dzīvi, skaisti un apaļi. Daba, kas stājās pretī naidam, spītīgi cīnījās par savām tiesībām, atrodot neizskaidrojamas dzīves rezerves. Daba ir vecmāšu skolotāja. Vecmāte kopā ar dabu cīnās par dzīvību un kopā ar to pārvalda visskaistāko lietu uz pasaules – bērna smaidu”.