Pirmo uz rokām jaunā māmiņa paņēma tieši meitiņu – un tūlīt pat šķobīdamās atdeva viņu sanitārei. Pēc tam paņēma dēlu, uzmanīgi apskatīja un apskāva.
Mēs saskatījāmies, bet paklusējām. Uzvedība, protams, bet nu labi. Tikai no rīta izrādījās, ka nav labi – Irīna uzrakstījusi atteikšanos no meitas:
Pirmkārt, viņu tēvs mani pameta, un divus bērnus uzturēt jau tā būs grūti. Un otrkārt – ko man darīt ar tādu meiteni? Labi, ja vēl puika, bet tā – kauns vislielākais, uz viņu rādīs ar pirkstu. Un uz mani arī.
Teikt, ka mēs bijām mēmi, nozīmē nepateikt neko.Gan centāmies pierunāt, gan arī paskaidrot, ka šo iedzimto zīmi būs viegli noņemt – bet bez panākumiem. Visticamāk, šis plankums tikai bija iemesls, lai atteiktos no viena no bērniem.
Bet jau nākamajā dienā uz slimnīcu atnāca jauns puisis ar savu meiteni. Kā izrādās, viņš bija meitenītes tēvocis.
Viņi nolēma paņemt meitenīti pie sevis, un nevis atstāt četrās sienās. Protams, jauniešiem nācās savākt ļoti daudzus dokumentus, bet viņi tika galā – un mazulīte brauca nevis uz bērnunamu, bet gan pie savas pašas ģimenes.
[…] […]