Bet, kas ir jāatceras par dusmām: tās ir instrumentālas emocijas. Mēs dusmojamies, jo vēlamies taisnīgumu. Tāpēc, ka domājam, ka tam būs kāda jēga. Tāpēc, ka uzskatām: jo dusmīgākas mēs esam, jo lielākas pārmaiņas varam veikt. Dusmas nesaprot, ka pagātne jau ir beigusies un kaitējums jau izdarīts. Tās stāsta, ka atriebība visu izlabos.
Dusmoties ir gluži kā urbināt asiņojošu ievainojumu, uzskatot, ka tādējādi jūs pasargāsiet sevi no rētas izveidošanās. It kā cilvēks, kurš jūs ir ievainojis, reiz atnāks un uzliks šuves ar tādu neticamu precizitāti, ka no griezuma nepaliks nekādu pēdu. Patiesība par dusmām ir tāda: tā vienkārši ir atteikšanās no ārstēšanās. Jums ir bail, jo kad rēta savilksies, jums nāksies dzīvot jaunā, nepazīstamā ādā. Bet jūs vēlaties atgūt veco. Un dusmas jums saka priekšā, ka labāk neļaut asiņošanai apstāties.
Kad viss jūsos vārās, piedošana liekas neiespējama. Mums gribētos piedot, jo ar prātu mēs saprotam, ka tā ir veselīga izvēle. Mēs vēlamies mieru, atvieglojumu, ko piedāvā piedošana. Mēs vēlamies atbrīvošanos. Mēs vēlamies, lai izbeigtos tā vārīšanās smadzenēs, bet neko nevaram sev padarīt.
Jo galveno lietu par piedošanu mums tā arī neviens nav pastāstījis: tā netaisās neko labot. Tā nav dzēšgumija, kas izdzēsīs visu, kas ar jums ir noticis. Tā neatcels sāpes, ar kurām jūs dzīvojāt, un nesniegs jums acumirklīgu atvieglojumu. Iekšējā miera meklējumi ir ilgs un grūts ceļš. Piedošana vien ļaus jums izvairīties no “atūdeņošanās” ceļā.
Piedošana nozīmē atteikšanos no cerībām uz citu pagātni. Tā ir sapratne, ka viss ir beidzies, putekļi nosēdušies un izjaukto vairs nekad nevarēs atjaunot iepriekšējā izskatā. Tā ir atzīšana, ka ne ar kādu burvestību nav iespējams atlīdzināt zaudējumus. Jā, vētra bija netaisna, bet jums joprojām ir jādzīvo savā izpostītajā pilsētā. Un nekādas dusmas nepalīdzēs to izcelt no gruvešiem. Jums tas būs jāizdara pašiem.
Piedošana nozīmē personīgās atbildības pieņemšanu – ne jau par izjaukšanu, bet gan par atjaunošanu. Tas ir lēmums atgūt sev mieru.
Piedošana nenozīmē, ka jūsu pāridarītāju vaina ir nogludināta. Tā nenozīmē, ka jums ir ar viņiem jādraudzējas, viņiem jāsimpatizē. Jūs vienkārši pieņemat, ka viņi ir atstājuši jūsos savas pēdas, un jums nāksies turpināt dzīvot ar šādu atzīmi. Jūs pārstāsiet gaidīt cilvēku, kurš jūs ir salauzis, lai viņš visu atgrieztu “atpakaļ, kā bija”. Jūs sāksiet ārstēt brūces, neatkarīgi no tā, būs rētas, vai nē. Tas ir lēmums dzīvot tālāk ar visām savām rētām.
Piedošana nav netaisnības svētki. Runa ir par personīga taisnīguma, personīgas karmas un liktens veidošanu. Runa ir par to, ka ir atkal jāpieceļas kājās un jāizlemj nebūt nelaimīgam pagātnes dēļ. Piedošana ir sapratne, ka visas rētas nenoteiks jūsu nākotni.
Piedošana nenozīmē, ka jūs padodaties. Tā nozīmē, ka jūs esat gatavi saņemt spēkus un iet uz priekšu.