Šis raksts daudzas lietas saliks savās vietās.
Es nevaru ciest visas pastāvošās klišejas par piedošanu.
Es zinu katru parunu, katru padomu, katru vispārpieņemtu uzskatu, jo es centos atrast atbildes literatūrā. Esmu izlasījusi visus ierakstus blogos, kas veltīti dusmu atlaišanas mākslai. Esmu izrakstījusi Budas citātus un iemācījusies tos no galvas – un neviens no tiem nenostrādāja. Es zinu, ka attālums starp “lēmumu piedot” un patiesu miera sajūtu var būt nepārvarams. Es zinu.
Piedošana ir neizejami džungļi tiem visiem, kuri alkst pēc taisnīguma. Pati doma par to, ka kāds aizies nesodīts pēc visa tā, ko ir izdarījis, sāpina. Mēs nevēlamies paturēt mūsu rokas tīras – apvainotāju asins pēdas mūs pilnībā apmierinātu. Mēs vēlamies nokārtot rēķinus. Mēs vēlamies, lai viņi uz sevis izjustu to pašu, ko mēs.
Piedošana, liekas, esam nodevība pašam pret sevi. Jūs nevēlaties padoties cīņā par taisnīgumu. Dusmas deg mūsos iekšā un saindē jūs ar jūsu pašu indi. Jūs to zināt, bet tik un tā nevēlaties palaist vaļā situāciju. Dusmas kļūst par daļu no jums – kā sirds, smadzenes vai plaušas. Man šī sajūta ir zināma. Man ir zināma sajūta, kad dusmas asinīs sitas vienā taktī ar jūsu pulsu.
Šķir nākošo lapu un lasi turpinājumu