Trešā diena.
Omlete ar desu garšoja labāk par omleti ar šprotēm. Dīvaini. Sievas acīs redzu atzinības sajūtu. Patīkami. Rīt pagatavošu pelmeņus ar šprotēm. Zini savējos.
Kontrolieris autobusā sveicinās kā ar savējo. Pievērsu uzmanību, ka cilvēki pārstāja baidīties, kad ar viņiem sveicinies. Bet aizdomīgums acīs palika.
Visu darbu paveicu divu stundu laikā. Priekšnieks paslavēja un apsolīja izmaksāt prēmiju. Kolēģi skatās ar slikti slēpjamu niknumu.
Čūskiņa saēdusies kvadrātiņus un aizņem gandrīz visu ekrānu.
Atnācu mājās un pagatavoju vakariņas. Makaroni ar maltu gaļu un šprotēm. Bērni izēda tukšu šķīvi. Malači. Divaini, suns guļ zem galda, nevar ne pakustēties, un smaržo pēc šprotēm.
Pagrabā atradu projektoru un ar bērniem skatījos pasakas. Bērni teica, ka tā ir kaut kāda lēnā multene.
Sieva palūdza pielikt pie sienas gleznu. Kad situ sienā naglu, trāpīju ar āmuru pa pirkstiem. Sāp.
Ceturtā diena.
Sieva piecēlās stundu agrāk par mani un pagatavoja brokastis. Dīvaini, mums ir beigušās šprotes, būs jānopērk.
Pirms iešanas uz darbu noskūpstīju sievu un apskāvu bērnus. Patīkami.
Kontrolieris sasveicinājās kā ar līdzīgu. Citu pasažieru acīs ieraudzīju labvēlību. Cilvēki sāka smaidīt un atņemt sveicienu.
Darbā visu paveicu stundas laikā. Ko darīt, pieredze. Priekšnieks uzslavēja un teica, ka esmu pāraudzis savu amatu. Piedāvāja kļūt par viņa vietnieku. Superīgi.
Sieva lūdza piekarināt fotogrāfiju, iesitu naglu, pieskrūvēju visas rozetes, salaboju galdu, nokrāsoju palodzi. Kaķis, kurš parasti guļ uz palodzes, pielipa. Muļķītis.
Bērni ar saucieniem “Tēti” lūdza paspēlēties ar viņiem. Parādīju, kā spēlēt akmens, šķēres, papīrīts. Otrajā minūtē sāku zaudēt.
Piektā diena.
Izņēmu no remonta viedtālruni. Izdzēsu visas spēles, atstāju tikai čūskiņu.