-Sveiks. Lūdzu, neliec nost klausuli!
-Kas tev vajadzīgs? Man nav laika tavai pļāpāšanai, lūdzu ātrāk!
-Es šodien biju pie ārsta.
-Nu un ko viņš tev teica?
-Grūtniecība ir apstiprināta, jau rit ceturtais mēnesis.
-Un kā es varu tev palīdzēt? Man nevajag problēmas, atbrīvojies no tā!
-Man teica, ka ir jau par vēlu. Ko, lai es daru?
-Aizmirsti manu telefona numuru!
-Kā aizmirst? Halo – Halo!
-Abonents nav sasniedzams.
LASI VĒL: Kas jūsu dzīvē mainās pēc vecāku zaudēšanas
Pagāja trīs mēneši.
-Sveiks, bērniņ!” atbilde “- Sveika, kas tu esi?”
-Es esmu tavs sargeņģelis.
-No kā tu mani sargāsi? Es taču esmu šeit, es nekur nepazudīšu.
-Tu esi ļoti smieklīgs! Kā tev šeit klājas?
-Es labi! Bet mana mamma gan katru dienu raud.
-Mazulīt neuztraucies, pieaugušie vienmēr ir ar kaut ko neapmierināti! Tu galvenais vairāk guli, audz stiprs un spēcīgs, tas tev būs nepieciešams.
-Vai tu esi redzējis manu mammu? Kāda viņa ir?
-Protams, es vienmēr esmu ar tevi! Tava mamma ir ļoti skaista un ļoti jauna!
Pagāja vēl trīs mēneši.
-Nu, ko tu padarīsi? It kā kāds speciāli grūž roku, otrā glāze jau ir izlieta! Tādā garā turpinoties degvīna būs par maz.
-Eņģelīt, vai tu esi šeit? ”
-Protams, šeit.”
-Kaut kā šodien mammai ir ļoti slikti. Visu dienu viņa raud un lamājas pati ar sevi.
-Tu nepievērs uzmanību. Vai vēl neesi gatavs ieraudzīt balto gaismu?
-Šķiet, ka esmu gatavs, bet man ir ļoti bail. Ko darīt, ja mamma, ieraugot mani, vēl vairāk satrauksies?
-Ko tu, viņa noteikti priecāsies! Vai tad vispār drīkst neiemīlēt tādu bērnu kā tu?
-Eņģelīt, kā tur ir? Kas tur ir aiz vēdera?
-Šeit ir ziema. Apkārt viss ir balts, balts, un krīt skaistas sniegpārslas. Drīz visu ieraudzīsi pats!
-Eņģelīt, es esmu gatavs visu ieraudzīt!
-Nāc bērniņ, es tevi gaidu!
-Eņģeli man sāp un viss mani biedē!
-Ak vai, māmiņai vēl vairāk sāp! Ak, palīdziet vismaz kāds. Ko gan es te viena varēšu izdarīt? Palīdziet, sāp!
LASI VĒL: Suns velk tēvu uz ezeru. Tas, ko viņš ieraudzīja ūdenī, gandrīz lika viņam zaudēt prātu
Bērniņš piedzima ļoti ātri, bez apkārtējo palīdzības. Droši vien bērniņš ļoti baidījās nodarīt mammai pāri. Pēc dienas, vakarā, pilsētas nomalē, netālu no mikrorajona:
-Dēls, tu neapvainojies uz mani. Tagad pienākuši tādi laiki, es neesmu tāda vienīgā. Nu kur es ar tevi iešu? Man priekšā ir visa dzīve. Bet tev gan vienalga, tu vienkārši aizmigsi, un tas arī viss.
-Eņģeli, kur mana mamma aizgāja?
-Es nezinu, neuztraucieties, viņa drīz atgriezīsies.
-Eņģeli, kāpēc tev ir tāda balss? Tu ko, raudi? Eņģelīt, pasteidzini mammu, lūdzu, jo man šeit ir ļoti auksti.
-Nē, es neraudu bērniņ, tev izlikās, es tūlīt viņu atvedīšu, bet tu vienkārši neguli, tu raudi, skaļi raudi!
-Nē, eņģelīt, es neraudāšu, mamma man teica, ka man ir jāguļ.
Šajā laikā, piecstāvu ēkā, kas ir vistuvāk šai vietai, vienā no dzīvokļiem vīrs un sieva strīdas:
-Es tevi nesaprotu! Kur tu iesi? Ārā jau ir tumšs! Tu esi kļuvusi neciešama pēc šīs slimnīcas! Dārgā, mēs neesam tādi vienīgie, tūkstošiem pāru tiek diagnosticēta neauglība un viņi kaut kā ar to sadzīvo.
-Es lūdzu tevi, lūdzu, saģērbies un ejam!
-Uz kurieni?
-Es nezinu kur! Man vienkārši ir sajūta, ka man kaut kur ir jāiet! Tici man, lūdzu!
-Labi, pēdējo reizi! Dzirdi, pēdējo reizi es dejoju pēc tavas stabules!
Pāris izgāja no kāpņu telpas. Pa priekšu, ātrā solī, gāja sieviete. Viņai sekoja vīrietis.
Dārgā, man ir sajūta, ka tu dodies pa iepriekš izvēlētu maršrutu.
-Tu neticēsit, bet kāds ved mani aiz rokas.
-Tu mani biedē. Apsoli man, rīt visu dienu pavadīt gultā. Es piezvanīšu tavam ārstam!
LASI VĒL: Meitene matos iesmērēja majonēzi: pēc 20 minūtēm viņa neticēja savām acīm
-Kuš, vai tu dzirdi, kāds raud?
-Jā, no tās puses nāk, bērniņa raudāšana!
-Bērniņ, raudi skaļāk! Tava māte apmaldījās, bet drīz tevi atradīs!
– Eņģelīt, kur tu biji? Es tevi saucu! Man ir ļoti auksti!
-Es gāju meklēt tavu mammu! Viņa jau ir tuvu!
-Ak kungs, tas tiešām ir bērns! Viņš ir pilnībā nosalis, ejam ātrāk uz mājām! Mīļais, Dievs atsūtīja mums bērniņu!
-Eņģelīt, manai mammai ir izmainījusies balss.
-Bērniņ, pierodi, tā ir tavas mammas īstā balss!