Kādu dienu paņemu meitu no skolas, viņa man stāsta, ka ir ļoti izsalkusi. Es nesaprašanā:
„Kāpēc tu esi izsalkusi? Vai tad jums nebija pusdienas pēc 4.stundas? Tu nepaēdi vai jūs nebaroja?”
„Mamm, es šodien nepaēdu.”
„Kāpēc? Vai nebija garšīgi?”
„Nezinu, gan jau, ka bija..”
„Meitiņ, tu vari man normāli izstāstīt, kas notika?”
„Mammu , tikai nedusmojies. Andrīša mammai nav naudas pusdienām, viņš apēd visu to, ko neapēdam mēs. Šodien visi sportā tā noskrējās tā, ka izēda tukšus šķīvjus, bet es aizkavējos un atnācu pēdējā. Skatos, mana porcija stāv, un turpat līdzās arī Andris, izsalcis.. Man tik ļoti viņa bija žēl, ka es atdevu viņam savu porciju.”
Es gandrīz apraudājos, no vienas puses, protams, neesmu priecīga, ka mana meita ir nepaēdusi, bet no otras – priecājos, ka man aug tik labsirdīgs bērns. Tātad pareizi audzinu.
Pēc kāda laika mums bija vecāku sapulce. Kā vienmēr, sākas kārtējā izbļaustīšanās. Visi savākušies, lai varētu paklaigāt, pa vidu visiem nabaga skolotāja, kas nespēj atbildēt uz jautājumiem.
Kāda mamma aizsāk tēmu par ēdināšanu. Viņa stāsta, ka viņu neapmierina tas, ka Andris apēd pāri palikušo ēdienu, zēns tādā veidā bojājot citiem apetīti, tāpat arī cenšoties izlūgties, lai ko atstāj. Es tieši meitai biju šo jautājusi – viņa apgalvo, ka puisis nekad neko nelūdz, sēž maliņā, kamēr citi beidz ēst. Bērni vienkārši paši ir saprotoši – cits ābolu atdot, kāds savu kotleti.
Visi vienbalsīgi sašutuši, kamēr Andrīša mamma sēž sarkana kā vēzis. Klaigas, debates, par to, ka varbūt Andrītim vispār liegt ieeju ēdnīcā.
Mums ir viena mamma Oksana, viņas bērniem ir brīvpusdienas. Nezinu gan, kāpēc Andrīša ģimenei tādas nav piešķirtas, varbūt nevarēja kādus dokumentus nokārtot, varbūt neatbilst trūcīgo statusam. Oksana pati nav bagāta. Viņai pašai ir krietns bariņš bērnu. Pēkšņi viņa pieceļas un sāk runāt:
„Cienījamie vecāki, paklausieties mani kaut minūti. Vai jūs sevi no malas dzirdiet? Šobrīd jūs spriežat vai liegt bērnam ieiet ēdnīcā, lai apēstu pāri palikušo ēdienu! Kādus bērnus jūs taisieties izaudzināt? Vai no bērniem izaugs līdzcietīgi un labi ļaudis, ja viņu vecāki atņems mazam zēnam vienīgo maizes gabalu? Vēl pie tam bērni paši dalās ar viņu. Bērni ir daudz gudrāki par visiem mums. Mums ir divi varianti: atstāsim bērnu izsalkušu vai tomēr meklēsim citu variantu? Es piedāvāju vienkārši visiem samesties Andrīša pusdienām. Puika ir labs, citiem pāri nedara, draudzējas ar visiem. Tas ir viens bērns, tikai viens. Vai to tiem pāris eiro kāds paliksiet nabagāks?
Andrīša mamma sāka kautrīgi protestēt, Oksana atvēra maku, atrada tur 3 eiro un nolika uz skolotājas galda. Nāves klusums. Visi klusē. Pēc tam vienas meitenītes tēvs arī pieceļas un noliek naudu. Bet pēc tam ķēdes reakcija. Tikai viena mamma, starp citu no ļoti pārtikušas ģimenes, nepiedalījās.
Ar savākto summu pietika, lai Andrim nodrošinātu ēšanu gandrīz visam atlikušajam mācību gadam. Pēc divām dienām meitiņa, pārnākusi no skolas, man saka:
„Mammu, Andrītis tagad ēd ar visiem kopā – viņš ir tik priecīgs!”
Redakcijas piezīme: Lūgums ņemt vērā, ka šis konkrētais gadījums nav noticis Latvijā, bet ārvalstīs, tomēr vienlaikus ir svarīgi apzināties, ka šādas problēmas pasaulē un Latvijā pastāv, un pret to ir jācīnās!