Augstākās tiesas Administratīvo lietu departaments 16.aprīlī atcēla Administratīvās apgabaltiesas spriedumu, ar kuru noraidīts pieteikums par bāriņtiesas amatpersonas vienpersoniskā lēmuma par aizgādības tiesību pārtraukšanu atcelšanu. Augstākā tiesa nodeva lietu jaunai izskatīšanai apelācijas instances tiesā.
Vienlaikus Augstākā tiesa taisīja lietā blakus lēmumu. Augstākā tiesa, iepazīstoties ar lietas materiāliem, ir saskatījusi iespējamu Administratīvā procesa likuma normu neievērošanu šajā lietā, radot šaubas par konkrētas amatpersonas objektivitāti lietas izskatīšanā. Minētā informācija, tiesas ieskatā, norāda uz to, ka bāriņtiesas pārstāvis nav bijis neitrāls, bez subjektīvas attieksmes un aizspriedumiem pret lietā notiekošo. Blakus lēmumu tiesa nosūtījusi Rīgas bāriņtiesai, Valsts bērnu tiesību aizsardzības inspekcijai un Labklājības ministrijai. Augstākā tiesa blakus lēmumā vērš Rīgas bāriņtiesas uzmanību uz konstatētajiem apstākļiem tālākai rīcībai, tostarp iespējamai minētās amatpersonas rīcības izvērtēšanai tiesību normās noteiktajā kārtībā. Vienlaikus Augstākā tiesa ar šo blakus lēmumu vērš arī Valsts bērnu tiesību aizsardzības inspekcijas uzmanību uz iepriekš minētajiem apstākļiem tālākai rīcībai – pārbaudes veikšanai par minētajiem apstākļiem, kā arī nepieciešamības gadījumā metodiskās palīdzības sniegšanu Rīgas bāriņtiesai. Turklāt Augstākā tiesa lēmumā norāda, ka iespējams tajā atspoguļoto problemātiku ir nepieciešams pārrunāt arī semināros vai sanāksmēs ar bāriņtiesām, lai veicinātu bāriņtiesu amatpersonu pilnīgāku izpratni par Administratīvā procesa likuma 14.1 un 37.panta piemērošanu praksē. Augstākā tiesa ar šo blakus lēmumu vērš arī Labklājības ministrijas uzmanību uz iepriekš minētajiem apstākļiem tālākai rīcībai – konkrēto normatīvo aktu ievērošanas uzraudzības organizēšanai un koordinēšanai, kā arī valsts un pašvaldību institūciju sadarbības koordinēšanai par minētajiem problēmjautājumiem.
Augstākā tiesa spriedumā par lietas nodošanu jaunai izskatīšanai norāda, ka pret bērnu vērstās verbālās agresijas tiešais avots konkrētajā gadījumā bija nevis bērna (pusaudža) māte, bet mātes draugs, proti, nevis vecāks, kuram bāriņtiesa lēma pārtraukt aizgādības tiesības, bet cita persona. Bāriņtiesai bija vispirms jānoskaidro, vai bērna māte ir gatava novērst bērnam nelabvēlīgos apstākļus. To iespējams izdarīt, ierosinot lietu par aizgādības tiesību atņemšanu, nevis uzreiz pieņemot vienpersonisko lēmumu saskaņā ar Bāriņtiesu likuma 23.pantu.
Augstākā tiesa spriedumā vērtējusi judikatūru un atzīst, ka salīdzinot ar citām tiesā izskatītām lietām par vienpersonisko lēmumu tiesiskumu, konkrētās lietas faktiskie apstākļi nenorāda uz tik kritisku situāciju, ka to nevarēja risināt atbilstoši Bāriņtiesu likuma 22.pantam.
Tāpat Augstākā tiesa spriedumā norāda, ka gadījumā, ja bāriņtiesa konstatē, ka pastāv apstākļi bērna šķiršanai no ģimenes un bērnam ir jānodrošina ārpusģimenes aprūpe, tad atbilstoši samērīguma principam bērna ievietošana krīzes centrā ir nevis primārais, bet gan galējais līdzeklis. Proti, vispirms bāriņtiesai ir jāizvērtē citi saudzējošāki un ģimeniskai videi atbilstošāki risinājumi, bērnam nodrošinot ārpusģimenes aprūpi – audžuģimenē, pie radiniekiem vai personām, ar kurām bērnam ir emocionāla saikne, un tml.
Lietā ir tālāk minētie apstākļi:
Rīgas bāriņtiesas pārstāvis ar vienpersonisku lēmumu pārtrauca pieteicējai bērna aizgādības tiesības, jo secināja, ka pret bērnu ir pieļauta emocionāla vardarbība, bērna atrašanās ģimenē var negatīvi ietekmēt bērna emocionālo stāvokli, tāpēc bērnam nekavējoties ir jāsniedz palīdzība; ar bāriņtiesas pārstāvja minēto lēmumu bērns tika arī ievietots krīzes centrā.
Pieteicēja vērsās tiesā par Rīgas bāriņtiesas pārstāvja vienpersoniskā lēmuma atzīšanu par prettiesisku.
Administratīvā rajona tiesa un Administratīvā apgabaltiesa pieteikumu noraidīja.
Pieteicēja par Administratīvās apgabaltiesas spriedumu iesniedza kasācijas sūdzību, kurā norādīts, ka apgabaltiesa ir nepareizi piemērojusi Bāriņtiesu likuma 23.pantu.