Eiropas Centrālajai bankai (ECB) būtu jāpārtrauc aizņēmumu izmaksu samazināšana, jo satricinājumi pasaules ekonomikā veicina cenu spiedienu un pastāv risks, ka vidējā termiņā inflācija varētu pārsniegt bankas noteikto 2% mērķi, piektdien sacīja ECB valdes locekle Izabela Šnābele.
ECB pēdējā gada laikā septiņas reizes samazināja procentu likmes, jo inflācija strauji atkāpjas, un politikas veidotāji jau ir sākuši likt pamatus vēl vienam samazinājumam 5. jūnijā, paaugstinot noguldījumu likmi līdz 2%.
Šnābele aplēja šīs cerības ar aukstu ūdeni, skaidri argumentējot likmju saglabāšanu nemainīgas, jo tās jau ir pietiekami zemas, lai nebremzētu ekonomiku.
“Tagad ir laiks saglabāt stabilu roku,” Stenfordas universitātes konferencē sacīja Šnābele. “Atbilstošā rīcība ir saglabāt likmes tuvu pašreizējai vietai, tas ir, stingri neitrālā teritorijā.”
Finanšu tirgi saskata 90% iespējamību, ka likme tiks samazināta jūnijā un redzēs vēl vienu vai divus samazinājumus nākamajos mēnešos, norādot, ka Šnābela viedoklis ir pretrunā investoru likmēm.
Politikas veidotājus sarežģī tas, ka īstermiņa un vidēja termiņa inflācijas spēki ir diezgan atšķirīgi.
Tuvākajā laikā inflācija varētu pat pazemināties zem ECB noteiktā 2% mērķa, ņemot vērā zemākas enerģijas izmaksas, spēcīgu eiro, anēmisku ekonomikas izaugsmi un lielo nenoteiktību, ko radījis ASV administrācijas tirdzniecības karš, apgalvoja Šnābele.
Taču monetārā politika ietekmē ekonomiku ar ilgu nobīdi, un līdz brīdim, kad turpmāka politikas mīkstināšana patiešām ietekmēs ekonomiku, inflācijas aizkavēšanās var būt izzudusi, to aizstājot ar pavisam citiem spēkiem, kas palielina izmaksas, viņa apgalvoja.
Inflāciju varētu veicināt gaidāmais valdības tēriņu kāpums, ko veicina Vācijas apņemšanās palielināt ieguldījumus aizsardzībā un infrastruktūrā. Bet vēl svarīgāk ir tas, ka tirdzniecības sadrumstalotība, kas ir ASV noteikto tarifu blakusprodukts, varētu arī palielināt izmaksas un paaugstināt cenas.
“Vidējā termiņā riski eiro zonas inflācijai, visticamāk, ir vērsti uz augšupvērstu pusi, atspoguļojot gan fiskālo izdevumu pieaugumu, gan riskus, kas saistīti ar atkārtotu izmaksu satricinājumu, ko rada tarifi, kas izplatās globālajās vērtību ķēdēs,” sacīja Šnābele.
Šnābele pat apstrīdēja argumentu, ka ASV tarifi bez Eiropas atriebības ir neto deflācija eirozonai.
“Pat ja ES nerīkosies pretpasākumiem, augstākas ražošanas izmaksas, kas tiek pārraidītas caur globālajām vērtību ķēdēm, varētu vairāk nekā kompensēt inflācijas spiedienu, ko rada zemāks ārējais pieprasījums, padarot tarifus inflāciju kopumā,” apgalvoja Šnābele.