Pēc tam vīrs ātriem, platiem soļiem aizsteidzās tālu priekšā. Viņa sēdēja uz savas mugursomas un raudāja – jutās tik nogurusi. Kā mazs, skumjš rūķītis viņa sēdēja mežā un raudāja. Nekāda optimisma. Raudāja par to, ka nebija dzīvojusi tā, kā pati vēlējās: mērdēja sevi badā, svīda sporta zālē, klīda pa taigu un rāpās kalnos atvaļinājumā.
Patiesībā viņa būtu gribējusi dzīvot citādi: klusus vakarus pie jūras, cept pīrāgus, kinoteātros skatīties melodrāmas, audzēt garus matus, dažreiz gulēt dīvānā un lasīt grāmatu, bet pa retam aiziet uz teātri skaistā kleitā.
Viņa bija dzīvojusi svešu dzīvi. Visu bija darījusi tā, kā vēlējās vīrs. Jo nevēlējās viņu pazaudēt! Bet viņš nosauc viņu par vecu un aizskrien dziļāk mežā – ko viņa tika lēni velkas?
Sieva aizgāja līdz vilciena stacijai, mugursomu aizmetot mežā. Biļetei sanāks. Brauca, skatoties caur netīro logu uz drūmo mežu, no kura brīnumainā kārtā bija tikusi laukā.
Viņa tika laukā. Bet kāda joprojām nē. Un met nost svaru, veido jaunas frizūras, atpūšas un ēd ne tā tā, kā pati vēlētos, bet kā grib citi. Velti. Jo vēlāk tie citi var mesties iekšā mežā, jo tu būsi par vecu un kustēsies par lēnu, stiepjot smago mugursomu..