– Es aizmirsu.
Lilija sapratu, ka Sems, raksturīgi savam vecumam, tam nepiešķīra nekādu lielo nozīmi. Viņš bija aizvainots vairāk, nekā viņam sāpēja.
Bet Lilijai sāpēja. Ļoti sāpēja. Sāpēja sirds. Dūrās.
Lilija izskrēja virtuvē, kur Pāvels beidza ēst vakariņas.
– Sems vairāk pie taviem vecākiem nebrauks, – viņa stingri noteica.
– Šonedēļ?
– Vispār. Nekad.
– Kāpēc? – Pāvels saausījās.
– Tavs tēvs piekāva manu dēlu.
– Piekāva?
– Sita ar siksnu.
– Un par ko?
– Kādā ziņā “par ko”? Kāda starpība “par ko”? Tas ir tik svarīgi? Par ko? Pāvel, viņš viņu sita!!!!Ar siksnu! – Lilija sāka kliegt, gandrīz histēriski.
LASI VĒL: Krievijā izvarotās 14 gadus vecās meitenes tēvs nogalināja izvarotāju turpat tiesas zālē
– Lilija, mani bērnībā slānīja kā tādu vecu suni, un nekas. Nenomiru. Es tev vēl ko teikšu: es pat par to priecājos. Un esmu pateicīgs tēvam. Mūs visus sita. Mēs esam pērto dibenu paaudze, bet tas nav nāvējoši!
– Тātad tu atbalsti vardarbību ģimenē? Es pareizi saprotu? – noskaidroja Lilija ledusaukstā balsī.
– Es esmu par to, lai tu netaisītu no tā traģēdiju. Mazliet mazāk trača. Es piezvanīšu tēvam, visu noskaidrošu, pateikšu, lai Semu variāk nesoda. Paskaidrošu, ka mēs esam pret to. Nomierinies.
– Tad mēs esam pret to vai arī tas nav nāvējoši? – Lilija nevarēja nomierināties.
– Siksna ir vislabākais komunikācijas veids Lilija. Visātrākais un efektīvākais. Tieši siksna man paskaidroja man manas veselības briesmas, pīpējot aiz garāžām, kautiņiem skolā, ābolu zagšanā no citiem dārziem. Tieši siksna man paskaidroja, ka nedrīkst dedzināt ugunskurus purva tīreļos.
– Bet ar vārdiem??? Ar vārdiem tu to nesaprastu? Vai arī neviens nemēģināja?
– Ar vārdiem paskaidro arī visu pārējo. Piemēra, ka nedrīkst ēst konfektes pirms zupas. Bet, ja es apēdīšu, neviens nenomirs. Bet, ja es aizdedzināšu tīreli, smēķēšu un zagšu – tas ir noziegums. Tāpēc siksna ir kā izsaukuma zīme. Nevis vienkārši “nedrīkst”. Bet gan NEDRĪKST!!!
– Pie velna tādas izsaukuma zīmes!
– Lilija, mūsu laikā nebija bērnu tiesību aizsardzība, un, kad mani pēra, es nedomāju par atriebību tēvam. Es domāju par to, ka vairāk nedarīšu to, par ko mani soda. Tēv audzināšana – tā ir stunda pirms miega. Viņš atnāca no darba, pavakariņoja, nopēra par nedarbiem un tūlīt pat atnāca noskūpstīt pirms miega. Zini, es dievināju tēvu. Dievināju. Mīlēju vairāk par mammu, kura bija mīļa un aizstāvēja.
– Pāvel, vai tu maz sevi dzirdi? Tu runā, ka sist bērnus – tā ir norma. Saki to, tikai citiem vārdiem.
– Tas tagad tā ir, ka katrs pats sev ir psihologs. Psehologs – pidagogs. Un visi tev žurnālā “Laimīgie vecāki” stāstīs par to, kādu psihisku traumu bērnam rada sitiens pa pēcpusi. Un es, kā šī dibena nēsātājs, oficiāli paziņoju: nekādu. Nekādu, Lilij, traumu. Pat otrādi. Jo vairāk sāp zilumu, jo ilgāk atmiņā paliek mācības. Tāpēc nomet aizsargbruņas. Sems brauks pie mīļotā vectētiņa un vecmāmiņas.
Pēc tam, kad es būšu var viņiem parunājis.
Lilija sēdēja sakņupusi, skatoties vienā punktā.
– Es sapratu. Tu neesi pret vardarbību ģimenē.
– Es esmu pret vardarbību. Bet ir izņēmumi.
– Tas ir, ja notiks izņēmums, tu iesitīsi Semam.
– Tieši tā. Es arī tev iesitīšu. Ja notiks izņēmums.
Virtuvē iestājās briesmīgs klusums. To varēja sagriezt porcijās, tik biezs un nospiedošs tas bija.
– Kādi izņēmumi? – klusi pajautāja Lilija.
– Dažādi. Ja es tevi pieķeršu gultā ar mīļāko, piemēram. Vai arī es atnākšu mājās un tu, es nezinu, piedzērusi guli, bet bērns ir pamests. Saprotams piemērs? Un Sems dabūs. Ja, piemēram, staigās pa dzelzceļa stacija viens un bez atļaujas, ja reiz atnāks mājās ar paplašinātām zīlītēm, ja…es nezinu…nogalinās dzīvnieku…
LASI VĒL: Rakstnieki un mākslinieki iestājas pret vardarbību ģimenē
– Kādu dzīvnieku?
– Jebkādu dzīvnieku, Lilija. Atceries, kā viņš divu gadu vecumā uzkāpa ar sandalēm uz ķirzaku? Un nogalināja. Spēlējas ar to un pēc tam nogalināja. Viņš bija pavisam maziņš. Un neko nesaprata. Bet, ja viņš astoņos gados izdarīt tāpat, es viņam sadošu ar siksnu.
– Pāvel, nedrīkst sist bērnus. Sievietes. Nedrīkst, saproti?
– Kas to teica? Kas? Kāds eksperts? Siksna ir vispieejamākasi un īsākais komunikācijas veids. Mūs pēra, visus, saproti? Un neviens no tā nav nomiris, bet gan izaudzis un kļūvis par labiem cilvēkiem. Un tas ir arguments. Bet sabiedrība, kas aprobežojas ar izdomātām hiptētiskām patiesībām, kad bērns var iesūdzēt tiesā, tas ir konsenss. Mosties, Lilija, mēs esam Latvijā. Līdz Somijai vēl tālu.
Lilija klusēja. Pāvels pievilka sev tuvāk šķīvi ar vakariņām.
– Es ceru, ka tu mani pareizi saprati.
– Ceri.
Lilija klusējot izgāja no virtuves un aizgāja pie Sema uz istabu.
Viņš mierīgi spēlējās ar konstruktoru.
Semam bija dažādas rotaļlietas, pat lelles, bet zaldātiņu nebija. Lilija necieta vardarbību, un nevēlējās to redzēt pat kā rotaļlietas.
Zaldātiņš – tas ir karavīrs. Karavīrs – tas ir kautiņš. Kautiņš – tās ir sāpes un vardarbība.
Pāvels grib pateitk, ka dažreiz kautiņš – tā ir aizsardzība. Lilija grib pateikt, ka civilizētā sabiedrībā pietiek ar vārda spēlēm. Šie ir divi pretēji uzskati, kas vienas ģimenes ietvaros nav savienojami.
– Mēs iesim mazgāties? – pajautāja Sems.
– Ūdens jau atdzisa, tūlīt es pievienošu karsto…
– Mamm, kad ir pirmais datums?
– Pirmais datums? Hmm…Nu, šodien ir divdesmit trešais…Pēc nedēļas ir pirmais. Kāpēc tā jautā?
– Vectēvs teica, ka ja es iešu uz balkona, kur ir atvērts logs, tad viņš man atkal iedos pa pirmo datumu…
Lilija smagi nopūtās.
– Vectēvs nekad tev vairs neko nesados. Nekad nesitīs. Ja tas notiks – apsoli! – ka tu man uzreiz to pateiksi. Uzreiz!
Lilija piegāja pie dēla, apsēdās, stingri paskatījās viņam acīs:
– Sem, nekad! Dzirdi? Nekad viens pats neej uz balkona, ja tur ir atvērts logs. Tas ir bīstami! Var nokrist lejā. Un nomirt uz visiem laikiem. Tu saprati?
LASI VĒL:16 gadus vecs jaunietis nogalina savu tēvu, mēģinot pasargāt no viņa savu māti
– Es sapratu, mammu.
– Ko tu saprati?
– Ka nedrīkst iet uz balkona.
– Pareizi! – Lilija pasmaidīja, apmierināta, ka varēja pasniegt dēlam svarīgu mācību. – Un, kāpēc nedrīkst?
– Tāpēc, ka vectēvs man sados…