Nokļuva šajā dzīvē kļūdas pēc…

Bārdains ārsts ar seju biešu krāsā solīdi pazibināja ar brillēm: – Kas tad jums šeit palātā ir?

— Atteicējs, – atbildēja medmāsa, rūdīta čomene no medicīnas institūta.

– Jānis, laikam. Vai arī Pēteris, īsti neatceros. Katrā ziņā, puikā. Uz gultas sēdēja meitene halātā, turēja uz rokām gadu vecu mazuli.
Bērns, apķēris ar rociņām pudelīti ar pienu, sūkāja, ačtelēm spoži mirdzot.

— Pats zinu, ka atteicējs, – asi atbildēja ārsts, iebakstīja ar pirkstu, kas līdzinājās sardelei, meitenei.

– Kas tā tāda?

Medmāsa minstinājās.

— Nu taču…Māmiņa no blakus palātas.
— Sieviete, ko jūs te darāt? – bārdainais vērsās pie meitenes.
– Jums ko, ar savu bērnu par maz? Šeit ir ārstniecības iestāde, režīms taču, galu galā!

— Saprotiet, – viņa skaidro. – Mazulim nepatīk ēst pašam. Viņš grib, lai viņu patur uz rociņām, paskatās actiņās, pastāsta kaut ko…Bet medmāsiņām zāles jāiznēsā – nav laika. Bet man ir brīvs laiciņš – nu arī pabaroju.

Jūs paskatieties, cik viņš labiņš, ar kādām cerībām skatās acīs, ja nu mamma.. Bērniņš tik uzticīgi skatījās uz pieaugušajiem, ka medmāsiņa novērsās, bet dakteris palika maigāks:

— Ja reiz tā…Bet vienalga, ilgi nepalieciet. Starp citu, kas ir viņa māte?

Šķir nākošo lapu un lasi turpinājumu


 

Līdzīgi raksti

  • loading...
  • Leave a Reply

    Jūsu e-pasta adrese netiks publicēta. Obligātie lauki ir atzīmēti kā *