Medmāsa nepaspēja neko pateikt, kad meitene paspēja atbildēt viņas vietā: – Padauza! Ārsts palika kā ar ūdeni apliets. Bet meitene mierīgi pabeidza pabarot mazuli, nomainīja viņam pamperi, un nolika uz sāniņiem – gulēt. Līdz ar stāstu par kukulīša piedzīvojumiem, viņš aizmiga, sūkājot plastmasas knupīti.
Meitene paskatījās uz cieši aizvērto stikla logu, aiz kura medmāsas smējās, nopūtās, un klusām aizgāja, uzmanīgi aizverot aiz sevis durvis…Jau pie sava pašas bērna. Bet naktī mazulis pamodās. Viens, drūmā un tumšā palātā. Viņam kļuva bailīgi. Sākumā viņš nedaudz pačīkstēja, bet pēc tam skaļi raudāja, brēca skaļā balsī…
Viņš sauca savu mammu, kuru nekad nebija redzējis, bet zināja, atcerējās – viņai ir jābūt. Vai tad bērns var būt bez mammas? Mazulis aizgūtnēm raudāja, bet neviens viņu nedzirdēja.
Medmāsas kaut kur ķiķināja a dežurārstu, viņa īstā mamma kaut kur krāca, nedzirdot, kā raud viņas puisītis, viņas asintiņa, daļa no dzīves, kuru viņa piedzemdēja un pameta, kā pamet liekos kaķēnus…
Viņš parāvās uz sānu, un viņa mazā galviņa nonāca starp bērna gultiņas stieņiem. Bērns iekliedzās no sāpēm, mēģināja apgriezties, bet nonāca vēl vairāk iesprostots lamatās.
Viens no stieņiem nežēlīgi saspieda miega artēriju – mazulis iekrācās, kļuva zils no nosmakšanas…
Mirušo ķermeni atklāja tikai no rīta, apgaitā, kad vairs nebija, ko glābt.
Ziņoja “augšai” un sastinga, gaidot biedējošos prokurors. Medmāsas nervozi smēķēja uz ielas, savā starpā sačukstējās, skatoties uz bālo galveno ārstu. Un tikai viena veca dakterīte no reanimācijas teica, ka mazulis, visticamāk, nolēma, ka nonācis šajā pasaulē kļūdas pēc, un atgriezās atpakaļ…
Viņai droši vien taisnība. Tas notika mazā pilsētiņā, jaunā bērnu slimnīcā. Prokuratūra veica lietas izmeklēšanu, bet šodien ziņās teica, ka krimināllieta uzsākta netiks.”