Te labi noderēs “jēdzienu samainīšana”.
Tas ir jauks vecums, kad bērns ļoti bieži saka: “Nē!” un “Es nedarīšu” tādejādi aizstāvot savas tiesības uz savu viedokli un gribas izpausmi.
Turklāt, viņš var teikt “nē”‘, pat ja principā visam piekrīt vai pat ļoti grib darīt. Bet tomēr, neskatoties ne uz ko, viņš grib pateikt “nē”.
Iedomājieties bērnudārzs un veselu grupu trīsgadnieku, kuri saka “nē”. Izvest pastaigā vajag vajag visus, nosēdināt pie galda un tad nolikt gulēt arī vajag visus, neskatoties uz viņu teikto “nē”.
– Nē! Es nevilkšu kurpes!
– Labi, nu tad viņi paši uzlec uz tavām kājiņām! (intonācija jautra) zābaciņi bēg, kreisais apdzen labo, un “hops” uzlec uz kājiņas!!
– Nē, es neēdīšu!
– Labi, neēdīsim. Mēs vienkārši apsēdīsimies pie galda, paskatīsimies, kā citi bērniņi ēd … Skaties, zupā makaroniņi peld! Vajadzētu viņus noķert…
Ar karoti izķersim visus makaronus (protams, tie nonāk mutē), tad sāksim ķert kartupeļus… Var pusdienas nosaukt par makšķerēšanu, vai kā savādāk, galvenais sasniegt mērķi.
Šķir nākošo lapu un lasi turpinājumu