– Nē! Es negulēšu!
– Labi, neguli. Mēs negulēsim. Mēs vienkārši gulēsim gultiņā un gaidīsim, kad atnāks mamma.
Bērns tam piekrīt, bet pēc 5 min. aizmieg, tāpēc, ka patiesībā viņš grib gulēt … Taču viņš “negulēja” bērnudārzā. Viņš tā “gaidīja mammu”.
– Nē! Es negribu izģērbties!
– Labi, tad neizģērbies.. Nevajag. Ej gulēt ar visām drēbēm. Mēs tikai atbrīvosim vēderiņu. Vēderiņam vajag atpūsties no gumijām un podziņām uz biksēm. Lai vēderiņš atpūšas, biksītes novilksim, bet izģērbties nevajag.
– Nē! Es neiešu pastaigāties!
– Labi. Šodien neiesim pastaigāties. Mēs iesim meklēt apslēpto mantu. Tev ir lāpstiņa? Ņem lāpstu un ejam ātrāk, kamēr otra grupa nav izrakusi apslēptu mantu.
No otras puses, paši bērni nemaz negrib dzirdēt vārdu “nē”‘, ja to saka viņiem. Ja bērns dzird “nē”, viņam sākas protests un visus citus apgalvojumus viņš nedzird.
Nesakat bērnam “nē”. Sakat “Jā, bet…”
Ja bērns dzirdēs “jā”— ar viņu būs vieglāk vienoties.
“Jā, es saprotu, ka tu vēl gribi pastaigāties, bet jau ir laiks atgriezties. Izdomāsim, ar ko interesantu nodarbosimies mājās?”
“Jā, es saprotu, ka tu vēlies šo rotaļlietu, bet man šobrīd nav naudas, mēs atnāksim viņai pakaļ, citreiz”
“Jā, es saprotu, ka tu gribi kompotu tūlīt pat. Bet viņš vēl ir ļoti ļoti karsts. Nāc kopā ar mani papūtīsim, lai tas ātrāk atdzistu”
“Jā, es saprotu, ka tev gribas lēkāt un stipri sist ar kājām, bet zem mums dzīvo veca vecmāmiņa, viņai no trokšņa var sasāpēties galva. Mēs vēlāk iesim ārā spēlēties ar bumbu, bet tagad uzspēlēsim galda futbolu. Varu derēt, ka es tevi uzvarēšu!”
Bērnam ir svarīgi, ka viņu saprata un sadzirdēja, ka mēs viņam piekrītam.