Ka Raimondam Vējonim pietrūkst publiska oratora dotību, ir acīmredzams, bet šis nav trūkums, kura dēļ jāapšauba piemērotība amatam. Kritika par neveiklajiem teikumiem un sirsnīgajam brīdim absolūti nepiemērotajām frāžainajām definīcijām pienākas tiem, kuri Valsts prezidenta kancelejā noalgoti viņam palīgos. Palaikam jau izskanējuši mājieni, ka tur, sevišķi padomnieku draudzē, apgrozās dīvainas personas, kas prezidenta tuvumā gadījušās sarežģītu politisku norēķinu rezultātā, kurš bieži nenozīmē piemērotību misijai. Laikam jau mēs neuzzināsim vārdu tam (-ai), kas uzrakstīja tekstus Raimonda Vējoņa neizteiksmīgajām runām latviešiem tik nozīmīgajos svētkos.
Var piekrist viedokļiem, ka vajadzēja ļaut vējam aizlidināt “špikeri”, izteikties pašam, sacīt sirdī piedzimušus vārdus. Tomēr atbildība pārāk liela un tādos brīžos valstsvīriem (Vējonis nav izņēmums!) priekšā ir profesionāļa radīts runas vadmotīvs. Gan jau Valsts prezidenta publisko tekstu autoram piemīt visādas labas īpašības un talanti – iespējams, lieliski cep maizi, stūrē mašīnu, spēlē klavieres, veido floristikas šedevrus u. tml., izņemot attiecīgam brīdim piemērotu paudumu rakstīšanu.
Jautāsiet: kas es tāda esmu, lai vērtētu Valsts prezidenta kancelejas darbinieku stilu? Lieta, lūk, tāda, ka, maksājot nodokļus jau no pirmā centa, kopā ar sev līdzīgajiem maksāju labu algu arī puskoka “spīčraiteriem”, kuru savārstījumi apkauno manu prezidentu. Bet viņam vēlos likt pie sirds leģendārā politiķa Nikolo Makjavelli sentenci: “Valdnieka prātu vērtē, skatoties uz ļaudīm, kurus viņš sev pietuvina.”
