Viss paiet. Astoņas dienas ilgušie Latvijas simtgadei veltītie Dziesmu un deju svētki garām. Dalībnieki atgriezušies pierastajās gaitās un pat spilgtākajiem pasākumu fotomirkļiem jau pagātnes ēnojums. Ziņo viens no lielākajiem Latvijas portāliem LA.lv
Arī domu apmaiņa sociālajos tīklos par Valsts prezidenta uzrunām svētkos Daugavas stadionā un Mežaparkā, spalgi uzšvirkstējusi visās iespējamajās emocionālajās nokrāsās, jau deg ar mierīgu liesmu un tuvojas izplēnēšanai. Gluži likumsakarīgi: ilgām tīmekļa diskusijām nepieciešams brīvā laika resurss, ko varam izmantot daudz lietderīgāk.
Bez šaubām, jebkura spoža vai neveiksmīga runa vienmēr jau pēc dažām stundām iekrīt vakardienas upē un to aizskalo citu notikumu ūdeņi. Tāpēc, atgriežoties pie abiem lielu svaigumu zaudējušajiem Valsts prezidenta publiskajiem vēstījumiem, riskēju izpelnīties labākajā gadījumā nosodošu izbrīnu: kuru tas vairs interesē?… Un tomēr – ja katrā nākamajā valsts augstākās amatpersonas iznācienā pie tautas nevēlamies piedzīvot bažu, neērtības un vilšanās miksli, manuprāt, nav jābaidās meklēt iemeslus, kuri traucē mums lepoties ar savas valsts prezidentu. Šoreiz atbīdīsim malā prezidenta vēlēšanu procedūras nianses, tai veltīto apsaukāšanos un, katraprāt, vispiemērotākās kandidatūras. Kritiski vērtējot, pat viscildenākajām personībām atrodami trūkumi. Ja vien tīši nenovietojam savu prezidentu uz neaizsniedzama pjedestāla, tad viņš ir tikai cilvēks, un būtu bērnišķīgi iztēloties, ka šā pienākuma pildīšanai varētu atrast indivīdu ar visdažādāko talantu buķeti.
Šķir nākošo lapu un lasi turpinājumu