Turklāt šie paši cilvēki arī pieņēma lēmumu dzīvniekus iemidzināt. Iemesls ir tīri formāls – viņi nav izgājuši pārbaudi, tādēļ nevar tikt nodoti iedzīvotājiem, lai dotos ilgi gaidītajā un pelnītajā pensijā. Bet uzturēt dzīvniekus, kas armijai nekādu labumu vairs nesniedz, nav viņu pienākumos.
Viss saistāms ar to, ka pēc armijas likumiem suns tiek uzskatīts par “ieroci” vai arī “atbalsta iekārtu”, taču nevienā brīdī netiek ziņots, ka viņi ir arī dzīvas būtnes – suņus uzskata par priekšmetu, par noderīgu kaujas ieroci. Nav nekāda reglamenta, kas norādītu, ka viņi drīkst doties pelnītā pensijā. Lielbritānijas armijā dienesta suņu izvēlē ir noteikti kritēriji, taču nekas nav rakstīts par to, kas ar suni notiek pēc dienesta beigām… Komandieris ar savām pavēlēm nosaka to, kas pēc tam notiek ar dienesta suņiem. Tā kā pēc kara suņiem arī ir nepieciešams psihoterapeits un specifiska aprūpe, viņus uzskata par bīstamiem sabiedrībai. Tādēļ šādi suņi vienkārši tiek nogalināti.
Skaļi aizvainojumi un pretenzijas no kinologu un bijušo specvienību darbineku puses skan ne tāpat vien. Izrādās, ka pēdējo desmit gadu laikā šādu likteni piedzīvojuši 807 dienesta suņi, kas faktiski izglāba simtiem cilvēku dzīvības karā. Ja kara laukā karavīram ir kaut kāda vara, tad, būdams parasts iedzīvotājs, viņš kļūst bezspēcīgs birokrātijas priekšā. Par dienesta suņiem var teikt tikai tā – viņi atdeva savu dzīvību, kalpojot armijā.
Petīciju pret Kevina un Dazijas iemidzināšanu parakstījuši jau vairāk nekā 70000 cilvēku.