Kāpēc lielīt savu vīru, ja iespējams, ka jūsu sarunu biedrei vispār nav ģimenes vai arī šobrīd viņu ir piemeklējusi nopietna ģimenes krīze?! Un tas, godīgi runājot, ir arī bīstami ???? Mazums meitene izlems, ka viņai noteikti ir vajadzīgs tieši jūsu vīrs. Problēma vienmēr ir tajā, ka mēs vienmēr pirmām kārtām domājam par sevi, un nevis par citiem. Mēs negribam būt delikāti, lai nesagrautu citu cilvēku cieņu. Un, lai arī šis ir viens no priecīgākajiem brīžiem mūsu dzīvē, tomēr ir vērts padomāt par to, kam to stāstīt, izklāstot visu detaļā, un kam – vienkārši vispusēji pateikt, ja tas ir neizbēgami.
Mūsdienu cilvēku problēma ir tajā, ka viņš pārāk stipri priecājas, ar ar viņu notiek kaut kas labs, un pārāk stipri bēdājās, kad pēc viņa domām notiek kaut kas slikts. Kad emocijas sit augstu vilni, tās vajag kaut kur izgāzt. Kā likums, šo emocionālo atraugu (piedodiet, lūdzu, par šādu salīdzinājumu) izdzird tie, kuri mums atrodas vistuvāk. Un mēs esam pārliecināti, ka viņiem mūs ir jāsaprot. Viņiem vienkārši ir pienākums to darīt!
Cilvēks, kas stāv uz garīgās attīstības ceļa, saprot, ka šajā pasaulē viss ļoti ātri mainās, un ka mums vēl nav zināms, kas no tā, kas ar mums šobrīd notiek, ir labs, un kas ir slikts.
Par šo runājot, es atcerējos vienu lielisku fabulu.
Kāds vīrieties mežā saticis savvaļas zirgu un paņēmis to pie sevis.
– Oho! – teica kaimiņi, ņēma un paņēma sev zirgu – tev palaimējās!
– Nezinu, vai man palaimējās, vai nē… – tas atbildējis
Viņa dēls sāka zirgu apjāt, bet tas bija kaprīzs un dēlu nometa.
Dēls salauza sev abas kājas.
– Vai! Kāda nelaime! – šausminājās kaimiņi, – cik slikti!
– Es nezinu, vai tas ir labi, vai slikti, – atbildēja vīrs.
Drīz sākās karš, un visus derīgos jauniešus iesauca armijā.
Kaimiņu dēli arī devās karā un gāja bojā.
– Tev gan labi, – teica bez bērniem palikušie cilvēki: tavs dēls palika dzīvs.
– Es nezinu, vai tas ir labi, vai slikti, – joprojām atbildēja vīrs…
Mēs nekad nezinām, kas mūs sagaida tur, aiz stūra. Mēs redzam vien tik tālu, cik tas ir iespējams ar mūsu apziņu un izveidojušos situāciju.
Bet, lai kas arī ar mums nenotiktu, nevajag savus tuviniekus…un ne tik tuvos cilvēkus apliet kā ar ūdens spaini. Labs sarunu biedrs ir tas, kurš prot klausīties. Par sevi runāt var katrs. Ja mēs gribam uzkāpt uz attīstības ceļa, mums katru reizi ir jāpadomā par to, kā padarīt laimīgākus tos cilvēkus, kuri ir mums apkārt. Nevajag rīkot dzīres nelaimes laikā.
Dalieties labāk ar to, ko ir gatavi pieņemt mūsu radinieki un draugi. Iespējams, ka mūsu lielie prieki kādam ir maza bēda. Un tas neliecina par to, ka viņš ir slikts un skaudīgs. Tas vienkārši liecina par to, ka mēs esam bezjūtīgi un nepieklājīgi.
Avots: esotericblog.ru