Laime – tā ir enerģija. Kad tā mūs pārpilda, tad to praktiski nav iespējams noturēt. Ja jau prieks ienāk mūsu dzīvē, tad mums noteikti gribas ar to padalīties arī ar apkārtējiem. Un, jo lielāks prieks, jo lielāka nepieciešamība mums ir par to kādam izstāstīt, un vislabāk – visai pasaulei.
Daloties ar saviem priecīgajiem pārdzīvojumiem, mēs no sava sarunu biedra gaidām atsaucību. Un šai atsaucībai ir obligāti jābūt sajūsmināti priecīgai. Cita reakcija mūs acīmredzami neapmierinās. Un, ja kāds pēkšņi nenoreaģēja uz visiem 100 % pēc mūsu skalas, tad tas mūsos var izraisīt nesapratni un pat dusmas. Jo otram taču ir obligāti jāpriecājās, kad mums viss ir labi! Ja tas tā nav, tas nozīmē, ka viņš nav draugs.
Bet diemžēl mūsu egoisms atkal neņem vērā to, ka ir jāpadomā ne tikai par sevi, bet arī par citiem. Varbūt, ka labāk būtu no sākuma uzzināt, kā iet draugam?!Vai arī varbūt tagad nav labākais laiks dalīties ar viņu tajā, ko mēs gribam viņam pavēstīt?! Vai arī iespējams mēs kādā izprovocēsim skaudību?!
Kāda mana draudzene reiz stāstīja par to, ka mūsu kopīgā paziņa aizbrauca uz kādu dārgu kūrortu, un uz jautājumu: “Nu, kā tad tur ir?!”, viņa atbildēja: “Ai, nekas īpašs! Man kaut kā ne visai patika”. Es teicu, ka tā, protams, ir ļoti populārā mantra par bagātiem un gudriem cilvēkiem. Viņi par skaudību zin ne jau no baumām, un visādi cenšas to citos neizraisīt. Tas ir kulturāli un humāni attiecībā pret apkārtējiem cilvēkiem.
Kāpēc kādam stāstīt, ka jūsu jaunā kleita maksā vairāk nekā viss viņa mēneša budžets? Iespējams labāk pateikt (ja par to pajautās!):”Es īsti neatceros” vai kaut ko citu…
Nav pieklājīgi veselu stundu slavēt savus bērnus ģimenes pārim, kuram nevar būt savu bērnu.
Šaubos, ka ir humāni visos sīkumos aprakstīt savu jauno dzīvokli cilvēkiem, kuru finanses ir tik mazas, ka viņi pat nevar atļauties īrēt dzīvokli.