Es atceros mammu, kad viņa vēl bija jauna savu pirmo mazbērnu omīte. Dedzīga, par sevi pārliecināta: paņēma abus mazbērnus, iesēdināja tos auto aizmugurējos sēdeklīšos, kāpa pie stūres un brauca uz dārzu.
“Dārzeņiem jānāk tikai un vienīgi no sava dārza!”, “Katru dienu jāvāra svaiga zupa!” Viņai vienmēr katrā jautājumā bija savs viedoklis, kas balstīts uz dzīves laikā iegūto pieredzi. Aktīva dzīves nostāja: “Jums nekā nav ledusskapī? Es gaļas galertu atnesu!”, “Še, paņem naudiņu un nopērc sev beidzot siltu ziemas jaku!”, “Znotiņ, tu neproti plauktu taisni pieskrūvēt? Skaties, kā tas darāms!” Nu, jūs jau saprotat, kā tas ir.
Kādas ir divas galvenās problēmas, kādas jaunajai paaudzei rodas ar vecajiem? Tie ir: “Paldies, taču nelieniet mūsu dzīvē” un “Viņiem nav nekādas intereses par saviem mazbērniem, viņi dzīvo savu dzīvi.” Mēs vai nu cenšamies iegūt paši savu dzīvi bez viņiem, vai arī sūkstamies par to, ka vecvecāki nevēlas mums palīdzēt. Taču mēdz gadīties arī tas, ka abi šie aspekti ir vienā grozā liekami.
Šķir nākošo lapu un lasi turpinājumu