Mēs, cilvēki, esam sociālas būtnes, tāpēc bez komunikācijas mums ir grūti. Grūti ir ne ar vienu nerunāt, grūti ir nedalīties ar domām un to, kas nomāc.
Tomēr dažreiz mūsu saruna kļūst nevis par “barību prātam”, bet gan par īstu “indi”, kas liek sarunu biedram vēlēties ātrāk sarunu beigt un mazāk ar jums sarunāties.
1.Savas slimības
Ja par jūsu veselības stāvokli interesējas patiesi tuvs draugs, radinieks vai ģimenes loceklis – tas ir viens. Bet analīžu detaļas, ārstu vizītes un pašsajūta pa dienām ar visiem simptomiem lielāko daļu cilvēku neinteresē. Mums patīk runāt par sevi, bet pēc noteikta vecumā vēl arī izplūst par tēmu – mana veselība. Kad divas večiņas uz soliņa apspriež artrītu – viņām, visticamāk, ir kopīga problēma un ārstēšanas metode, bet jūsu kariess vai arī, piedodiet, hemoroīdi – ir tikai un vienīgi jūsu.
2. Bijušās attiecības
Apiet šo tēmu, veidojot jaunas attiecības, diez vai izdosies. Un arī nevajag. Kad rodas piemērots brīdis (speciāli tādu gaidīt nevajag), vajag pastāstīt/paklausīties par sava mīļotā cilvēka pagātni. Tas sniedz mums skaidrāku priekšstatu par cilvēka personību, viņa raksturu. Bet pietiek ar to, ka pasakāt, kāpēc attiecības beidzās, nevis spriest, cik jums labi vai slikti bija kopā, ko jūs darījāt un kur gājāt. Tā ir pagātne, bet jūs esat uzšķīruši jaunu lapaspusi.
Šķir nākošo lapu un lasi turpinājumu