Annas brīvdiena sākās kā parasti, uz šo dienu viņa neko īpašu neplānoja, un, atverot acis, viņa tikai pagriezās uz otriem sāniem, lai pavārtītos vēl vienu stundu vai divas.
Jā, teiksim, visticamāk, ka ikvienam ir tādas slinkuma dienas, kad nekur nevajag steigties, tu vari droši gulēt gultā, cik vien vēlies. Anna, iespējams, gultā būtu pavadījusi lielāko daļu dienas, ja pie durvīm nepiezvanītu.
– Ak, nu ko tur nes no paša rīta. – Anna noburkšķēja, uzvilkdama viņas halātu.
Kad viņa sasniedza durvis, Anija paskatījās pa durvju actiņu – neviena tur nebija. Anna kopumā vienmēr ir bijusi gļēvulīga, un tāpēc principā durvis nekad svešiniekiem neatver, un, ja jau actiņā nevienu neredz, tad vēl jo vairāk. “Kāda veida joki ir šie? Piezvanīt un noslēpties. Nav smieklīgi! “- Anna burkšķēja sev zem deguna.
Meitene, protams, neatvēra durvis, bet viņa devās taisni uz virtuvi uzvārīt kafiju, lai beidzot pamostos no slinkuma. Mazāk nekā 2 minūtes vēlāk atkal noskanēja durvju zvans.
Šķir nākošo lapu un lasi turpinājumu
[…] LASI VĒL: Zvans pie durvīm, atver, bet tur mazulis!!! […]