Zvans pie durvīm, atver, bet tur mazulis!!!

“Kas tas ir?” – Anna murmināja kā veca vecmāmiņa, dodas jau uz durvīm ar kareivīgu noskaņu.

Atkal neviens nav actiņā. Uz jautājumu “kas tur ir?” – klusums. “Še tev,” Anna secināja un devās atpakaļ uz virtuvi. “Es esmu nogurusi no jūsu rotaļām, sīkaļas.”

Pabeidzot kafiju, Anna gatavojās doties iepirkties. Atverot durvis, viņa sajuta barjeru, durvis, protams, kaut kas atbalstīja. Uzmanīgi ielūkojoties aiz durvīm, viņa apstulba. Tur stāvēja šūpulis, parasts tāds šūpulis – ar zīdaini!

Anna uzmanīgi izspraucās caur durvīm, paskatījās apkārt – neviena. “9. stāvs – tad kāds speciāli atnācis, atnesis un atstājis. Nenoslinkoja uznest uz 9. stāvu! “- Anna nomurmināja skaļi, it kā aicinot pie kāda sirdsapziņas. Taču atbildēja viņai tikai pašas atbalss.

Viņa pārbaudīja šūpuli – bērns mierīgi gulēja. Šūpulītī bija atstāti vairāki autiņi, pudele piena. “Un paldies par to,” Anna bija dusmīga. Ak, nē, vienā pusē guļ papīra gabals.

Šī ir Lienīte. Es viņu nevaru audzināt pati, esmu vēl studente, ja vecāki uzzinās … Visumā es nevaru atgriezties ar viņu uz mājām. Ko darīt arī nezinu. Saprotiet un piedodiet. Nemeklējiet mani, es esmu no citas pilsētas.

– Neko sev vispār! Tas ir, kā bērnu uztaisīt zina, bet kā audzināt – nē. – Anna atkal bija dusmīga, velkot šūpuli dzīvoklī.

– Nu ko, iepazīsimies ar tevi, skaistulīt. – Anna pasmaidīja meitenei.

Bērnu vajadzēja mazgāt un barot, un tikai tad padomā par to, ko darīt tālāk. Anna tā arī izdarīja, kamēr viņa viņu nomazgāja, viņa bija izmirkusi un tik nogurusi, ka, tikko pabarojot mazo meiteni, viņa aizmiga viena otrai blakus.

– Kas tas vispār ir tāds? Nē, nu labi, atstāt vienu pašu tevi nevar. Es atstāju tevi uz pusdienu, bērns jau ir parādījies. – sirsnīgi nenojauzdams neko, teica Annas vīrs, kurš atgriezies no darba.

Meitene viņam visu pastāstīja, viņi viņu kopā aizveda uz policiju. Tikai tur viņiem teica, ka viņi nevar ņemt meiteni, neviens to nevar apskatīt, un nav nekādu nosacījumu. Bet informācija tiks nodota aizbildnības iestādēm, un paši parūpēsies par vecāku meklēšanu. Annas vīrs ilgu laiku bija sašutis, bet nulles jēga, galu galā viņi visi atgriezās mājās.

Nākamās trīs dienas Anna pavadīja mājās, rūpējoties par meiteni. Boriss (vīrs) no sākuma kurnēja, tad viņš pats piepildījās, un Anna pat pamanīja to kā vīrs auklējās ar mazo, kamēr viņa gatavoja ēst. Meitene pati smaida un bija tik piemīlīga, ka gribot negribot iemīlēsies. Starp citu, bērnu Borisam ar Annu nebija, lai gan bija 8 gadi laulībā un abi ir veseli. Tad Anna nolēma vakarā runāt atklāti ar savu vīru un piedāvāja pieņemt meiteni, jo māte no viņas atteicās. Boriss no sākuma kategoriski bija pret to, bet tad padomājis, ka visi šie stereotipi un pats bērns nekādā veidā nav vainīgi – piekrita.

Šeit un tā sākās Annas diena, kas ne tikai pārmainīja viņas dzīvi, bet arī viņas ģimenes dzīvi. Un, kas ir visinteresantākais, pēc sešiem mēnešiem Anna pati palika stāvoklī. Lūk, ko tas nozīmē – debesis svētīja, labs iemesls ir redzams, ka ģimenei bērns ir sūtīts.

Patika? Dalies ar saviem draugiem!

avots