Viss, ko viņš darīja kopā ar savu jaunāko māsu, tika uzfilmēts. Vecāki bija spiesti pieņemt šo lēmumu…

Ārčijs dzīvoja bērnu namā Bulgārijā. Savu ģimeni, kura bija atteikusies no viņa vēl pirms viņš bija piedzimis, Ārčijs nezināja. Neviens negribēja bērnu, kuram ir Dauna sindroms.

Mazulis visu laiku bija vientuļš, līdz kāda ģimene no Teksasas neieraudzīja viņa fotogrāfijas internetā. Džoijs un Liza Eičeri kopā ar savu 4 gadus veco meitiņu Eisu devās uz Bulgāriju, vēloties adoptēt Ārčiju. Puisēns uzreiz kļuva par viņu ģimenes locekli, un spēcīgi sadraudzējās ar savu jauno māsu. Bet viss nebija tik vienkārši. Džoijs un Liza padalījās ar saviem plāniem adoptēt puisīti ar pārējiem savas ģimenes locekļiem. Briesmīgi aizspriedumi, kritika un nosodījums acumirklī plūda no visām pusēm.

«Visi pēkšņi kļuva par kaut kādiem ekspertiem, cenšoties mūs pasargāt no  “nelaimes”, nevajadzīgi satraucoties” – teica Liza. Mātei izdevās izturēt katru kritiku, līdz tā neskāra viņas meitu. “Meitene paliks bez uzmanības! Tāds slims bērns visu laiku ir jāuzmana! Viņš nekad nekļūs viņai par brāli, viņš viņai ir bīstams!” – kliedza visi visapkārt. Šie vārdi dziļi ievainoja Džoija un Lizas sirdi. Vai tiešām viņi rīkojušies nepareizi, adoptējot šo mīļo puisēnu? Vai tiešām viņiem viņš jāatdod atpakaļ bērnunamā? Bet te mazulīte Eisa nolemj pateikt savu beidzamo vārdu! Šīs mazās meitenes vārdi nokļūst tieši sirdī, jo nāk no viņas dvēseles dziļumiem. Tie liek mums aizdomāties, paskatīties uz šo pasauli savādāk. Mūsu prātos vienmēr rodas viens un tas pats jautājums: “Un kā būtu rīkojies es?” Jautājums, kas pirmais ceļā uz sevis un visas pasaules mainīšanu. Padalies ar šo labsirdības un tīrās mīlestības stāstu ar saviem draugiem!

Avots: vmirechudes.com


 

Līdzīgi raksti

  • loading...
  • 2 komentāri

    1. Anno
    2. Duda

    Leave a Reply

    Jūsu e-pasta adrese netiks publicēta. Obligātie lauki ir atzīmēti kā *