Mani sauc Daina, bet manu vīru Jānis. Mēs iepazināmies manas draudzenes dzimšanas dienā un sākām satikties. Neilgi pēc tam Igors mani bildināja un mēs sarakstījāmies.
Dzīvot nolēmām pagaidām pie vīramātes, bet paši krājām naudu savam dzīvoklim. Man ļoti gribējās bērnu, taču mans vīrs uzstādīja ultimātu, lai es izlemju – vai nu bērns, vai dzīvoklis. Naktīs raudāju, līdz beidzot tomēr izlēmu par labu dzīvoklim. Un tad man notika lielas bēdas – nomira mana mīļā vecmamma. Mamma pārdeva viņas dzīvokli un lielāko naudas daļu atdeva mums priekš dzīvokļa. Beidzot man ir savs dzīvoklis un manam priekam nav gala.
Kādā vakarā sēžam ar vīru, skatāmies televizoru, un es viņam saku – dzīvoklis ir, tagad varam domāt par bērniem. Jūs pat nevariet iedomāties, kas sākās! Čīkstēšana, īdēšana – nu kam mums bērni, vai tad mēs abi kopā slikti dzīvojot? Nu tad es uzsprāgu, pieminēju gan vecmāmiņas bēres, gan to, ka viņš mani grūtā brīdī neatbalstīja. Man atvērās acis un nu es skatījos uz viņu pavisam citādāk. Man viņš likās tik pretīgs, ka es piedāvāju viņam izšķirties.
Šķir nākošo lapu un lasi turpinājumu