Es iepazinos ar Sašu, kad man salūza mašīna. Es stāvēju un nevarēju saprast, kas gan ar to noticis. Saša apstājās, palīdzēja ar mašīnu, mēs iepazināmies un apmainījāmies telefona numuriem.
Pagāja neilgs laiks un es piezvanīju Sašam un uzaicināju viņu uz restorānu kā pateicībā. Kopš tās reizes mēs nešķīrāmies un drīz vien nolēmām apprecēties.
Dzīvojām mēs labi, taču ar bērniem kaut kā nesanāca. Kādu reizi māsa paprasīja man aizvest uz bērnu namu dokumentus. Ejot garām māsiņas kabinetam, es ieraudzīju puisīti un meitenīti, kuri apstrādāja viens otra rētas – viņi spēļlaukumā bija sakāvušies rotaļlietas dēļ, bet tagad viens otram palīdzēja. Es stāvēju un skatījos uz šiem bērniem, kuri tik sirsnīgi un patiesi palīdz viens otram nelaimē. Pārnākusi mājās, es izstāstīju šo notikumu vīram. Bet viņš teica:
“Nu ja mums pašiem nesanāk tikt pie bērniem, tad varbūt paņemsim šos divus. Mēs taču gribam bērnus un nu mums būs uzreiz gan meitenīte, gan puisītis.”
Šķir nākošo lapu un lasi turpinājumu
[…] LASI VĒL: Radinieki nepieņēma manus bērnus, kuri tika paņemti no bērnu nama. Tikai ar laiku viņi mainīj… […]